jekabsone - Valdorfpedagoģija

Mīti un patiesības par Valdorfpedagoģiju

Sun, 05 Oct 2014 10:06:50 +0000

Ir saprotams, ka viss jaunais un neparastais lielai sabiedrības daļai ir nepieņemams, jo ir grūti atteikties no vispārpieņemtajiem stereotipiem. Un tas ir gaužām skumji, ja vadāmies pēc tā, ko kāda tante teica kaimiņos vai televīzijā, nevis veidojam paši savu, objektīvo, loģisko viedokli.

Piemēram, esmu dzirdējusi, ka bērniem, kas nāk no privatajiem dārziņiem (te pat nav runa konkrēti par Valdorfdārziņu) ir grūti iejusties skolā. Nesaprotu, no kurienes šāda pārliecība, jo tas ir diezgan neloģiski, ja izprotam bērna attīstības īpatnības un būtību, bērnu emocionālās vajadzības. Bet neloģiski tas ir ne tikai no šiem apsektiem. Gribu padalīties savos vērojumos, secinājumos un apkopotai informācijai. Runāšu konkrēti par Valdorfa bērnu dārzu.

Bērnu dārzs ir starpposms starp ģimenes dzīvi un lielo (skolas) dzīvi. Bērnu dārzā bērns iegūst jaunu dzīves pieredzi, no mājas vides viņš nokļust pilnīgi jaunā, bet svešā, nezināmā pasaulē. Bērnu dārzs ir sagatavošanās skolai, ne tikai sniedzot bērnam vajadzīgās zināšanas, bet bērnam nepieciešama arī emocionālā sagatavotība.

Protams, visgalvenā un svarīgākā loma ir ģimenei, bet tomēr, vidēji, bērni bērnu dārzā pavada lielu daļu sava laika, tāpēc bērnu dārza loma arī ir nozīmīga.

Man nesaprotams ir apgalvojums, ko nesen dzirdēju no kādas sievietes televīzijā, kura teica, ka skolā iejusties ir grūtāk tiem bērniem, kas nāk no privātajiem bērnudārziem, bērniem kuri ir loloti. Nez, tai sievietei pašai ir bērni? Ja ir, tad gribētu zināt cik laimīgi, harmoniski. Bērna viena no pamatvajadzībām ir mīlestība. Caur mīlestību veidojas harmoniska, droša, par sevi pārliecināta, atbildīga un sabiedriska personība. Mīlestība-tas ir priekšnoteikums bērna pilnvērtīgai attīstībai.

Tieši uzmanības trūkums ir par iemeslu dažādām personības problēmām. Un mīlestības un uzmanības nekad nevar būt par daudz bērnam.

Esmu pilnbīgi pārliecināta, ka bērni, kas saņem pietiekami daudz uzmanības un mīlestības ir laimīgi, harmoniski, par sevi pārliecināti, atvērtāki, sabiedriskāki, pozitīvāki, patstāvīgāki. Un tas ir galvenais priekšnoteikums un galvenais pamats cilvēka pilnvērtīgai dzīvei. Šādi cilvēki iet pa dzīvi droši, viņi zina ko grib, viņi spēj uzņemties atbildību, viņi spēj risināt problēmas, viņi netaisa histērijas no sīkumiem, viņiem ir savs viedoklis! Un, kur ir loģika, ka šādiem bērniem ir grūti iekļauties parastajā skolā. Manuprāt, viņi ir vairāk sagatavoti dzīvei!

Zemāk es apkopoju informāciju, šoreiz tieši par Valdordārziņu. Šie ir objektīvi viedokļi, jo tiem ir pamatojums.

- Esmu dzirdējusi, ka bērniem, kas auguši Valdorfa vides „siltumnīcas” apstākļos ir grūti adaptēties reālajā dzīvē. Ar to es domāju saudzējošu attieksmi, mierīgu, harmonisku vidi, neviens viņus nesteidzina, nav standartu. Vai tā ir?
- Daudziem vecākiem ir šādas bažas un tas ir saprotami. Valdorfa pirmsskolas vide no vienas puses ir saistoša ar savu harmonisko, pozitīvo un radošo gaisotni, tomēr vairumam no mums ikdienas dzīve ne vienmēr ir tāda.
Bērni, kas apmeklē Valdorfa pirmsskolu nepavada šeit 24h. Izejot pa bērnudārza durvīm- mājās, sabiedrībā viņi piedzīvo visu to pašu, ko citi bērni. Tomēr viņiem ir arī šī cita pieredze, ka var būt vide, kur valda miers, harmonija, pieņemšana, radoša darbošanās. Tas ir papildus resurss, kas paliks uz visu mūžu, neatkarīgi no tā kādā skolā viņi mācīsies pēc tam, kādu dzīves ceļu izvēlēsies- iekšēja miera un drošības sala.
Atbildi sniedza: Rīgas Valdorfa pirmsskolas vadītāja Sandra Strūberga- valdorfpedagoģe ar vairāk kā 10 gadu pieredzi, kas joprojām izmanto ikvienu iespēju mācīties, kuras uzskatos dabiski iekļaujas jaunākās atziņas bērnu attīstības jomā, ir atvērta un saprotoša pret atšķirīgo. Sandras vecākā meita šogad pabeidz Valdorfa skolu un iestājās Rozentāla mākslas vidusskolā, arī jaunākās meitas mācās Rīgas Valdorfa skolā.
Avots: www.berniemdraudzigs.lv

Valdorfa pieejā pirmsskolas bērniem izmanto "mantijas" ideju – audzinātājs vai vecāki savus mazos bērnus apsedz un pasargā ar lielu, neredzamu apmetni. Tas nozīmē to, ka pieaugušie ir tie, kas nosaka dzīves kārtību un ievieš noteikumus, viņi vada bērnu dzīvi, uzliek tai rāmi. Bet no apmetņa pozīcijas – nevis ar svilpi komandējot, bet maigi, mierīgi un silti, taču noteikti. Zem apmetņa, būdami pasargāti no nepieciešamības izlemt, kā tikt cauri garajai garajai bērna dzīves dienai, viņi iegūst laiku. Un tas ir laiks, kas ļauj viņam kļūt par to, kas viņi ir, – spēlējoties, sadarbojoties ar citiem bērniem, klaiņojot mierīgi un netraucēti savā mitoloģiskajā iztēles pasaulē, līdz pienāks laiks pamosties un iziet pasaulē.
Avots: Liene Brizga-Kalniņa. www.satori.lv

Kā radās Valdorfepdagoģija

Wed, 24 Sep 2014 11:01:57 +0000

Viens no ievērojamākajiem alternatīvās pedagoģijas pārstāvjiem ir Rūdolfs Šteiners. Viņa izstrādātā pedagoģijas teorija vēsturē tiek apzīmēta kā Valdorfpedagoģija.
Rūdolfs Šteiners (1861 - 1925) ir vācu filozofs, antropofilozofijas pamatlicējs, Valdorfpedagoģijas teorētiķis un arī praktiķis. Dzimis Kraljevicā dzelzceļa ierēdņa ģimenē. Sešdesmito gadu beigās Šteineru ģimene pārcēlās uz Noidorfelu Vīnes tuvumā. Viņš studēja Vīnes Tehniskajā augstskolā dabas zinības. Tur R. Šteiners pievērsās vācu ideālistiskajai filozofijai (J. Fihte, G. Hēgelis, F. Šellings, F. Nīče u.c.).

Valdorfskolas pedagoģiskā koncepcija un tās būtība

1) skolai jāsekmē skolēna spējas atvērties dzīvei un pasaulei. Tas nozīmē, ka pāragra intelektualizācija un specializācija ir noraidāma un atvairāma, katrā mācībvielā (tematā) jāatklāj cilvēktēls;

2) mākslinieciskajam elementam jācaurstrāvo visi mācībpriekšmeti. Mācībām jābūt skolotāja veidotam mākslas darbam, tās jāveido saskaņā ar mākslas likumiem.

3) audzināšana noris galvas un roku, priekšstatu un gribas kopdarbībā, mijietekmēs. Darbībā atklājas, izpaužas dzīvīgums (vitalitāte). Darbībā izpaužas arī bērna patstāvība, un tai ir liela nozīme to mācībpriekšmetu apguvē, kuros dominē bērna pasīvs vērojums. Tas nepieciešams, lai bērns veselīgi pārdzīvotu šo situāciju;

4) jāsekmē daudzveidība, kas nodrošina individuālās mācīšanās iespējas.
Proti, jāsekmē:
• metožu daudzveidība
• mācību vietu maiņa (dārzs, skatuve, darbnīca utt.),
• savas iniciatīvas realizēšanas daudzveidība (tirgū, svētkos).

R. Šteiners uzskata ,“ kā cilvēce attīstās no vienas kultūras pakāpes uz nākamo kultūras pakāpi, uzņemot sevī jaunus impulsus, tā arī skolēns iziet ar “septiņjūdžu zābakiem” skolas gados visu cilvēces vēsturi – no pirmatnējās pasaules pasakām, valodas, rakstiem, skaitļiem, mūzikas, glezniecības, zīmēšanas, rokdarbu, ritmu, rotaļu pirmsākumiem 1. klasē līdz 20. gadsimta krīzēm, pasaules kariem utt. 9. klasē. 9. klasē skolēni rakstiski patstāvīgi izstrādā diplomdarbu un aizstāv to” . Valdorfpedagoģijas piekritēji uzskata, ka cilvēks piedzīvo dažādus attīstības posmus, kurus visus viņš arī izdzīvo. Vecumposmi Valdorfpedagoģijā :

Raksturojot Valdorfskolas galvenos darbības principus, jāsaka, ka tie būtiski atšķiras no citām mācību iestādēm. Valdorfskola nav valsts iestāde. Nav nekādu augstāku valsts iestāžu par šo skolu. Tā vispirms ir skolotāju- domubiedru kolēģija. Valdorfskolu veido bērnu vecāki un skolotāji, bet tās darbību organizē gan vecāki un skolotāji, gan paši audzēkņi kopīgā darbā. Pēc autores domām, šāda sadarbība palielina vecāku lomu bērna izglītībā. No vienas puses, vecāki ir vienmēr informēti par bērna sekmēm skolā, viņa attīstības līmeni un individuālajām spējām, no otras puses, bērns jūt, ka vecāki interesējas un blakus bērnam izglītības iegūšanas procesā, tādējādi bērns ir mierīgāks, viņam ir lielāka motivācija censties apgūt pēc iespējas labāk mācību vielu.

Skolā darbojas kolektīvā pašpārvalde- skolotāju kolēģija. Valdorfskolā nav augstāko institūciju iecelta direktora. To no sava vidus uz vienu mācību gadu izvirza pats Valdorfskolas kolektīvs. Skolotāju kolēģijas sapulces notiek regulāri. Visa skolas pedagoģiskā kolektīva klātbūtnē katrs skolotājs sīki izskata savu pieredzi darbā ar klasi. Šīs regulārās sanāksmes padara skolu par vienotu organismu. Sanāksmēs ne tikai tiek apspriestas dažādas problēmas un principi, bet tiek apspriesti arī katra skolotāja personīgos sasniegumi un tie tiek padarīti pieejami visam kolektīvam, lai katra skolotāja individuālie sasniegumi kļūtu par visu sasniegumiem, dot savu pieredzi kopējā lietošanā, tādējādi jau pašā sākumā novēršot jebkādas konkurences iespējas. Sapulcēs tiek pārrunāts katrs gadījums, kad skolēns izpelnījies skolotāja uzmanību – labā vai sliktā nozīmē. Būtiskākais ir, uz jebkuru negāciju skatīties ar izpratni. Kopīgi meklējot labāko risinājumu skolēnu pārkāpumiem, pedagogi gūst pieredzi un daudz vērtīgu atziņu. Starp skolotājiem nepastāv nekādas atšķirības, vienīgi tās, kas izriet no viņu pašu iniciatīvas un darba noteikumiem.

Visiem skolā ir vienādi noteikumi, likumi un darba samaksa. Šāds darbības princips pēc rada labvēlīgāku gaisotni mācību procesā. Skolotāju kolektīvs ir draudzīgs, nav nekādu intrigu, tādējādi radot skolēnos piemēru par darba apstākļiem, attiecinot to ne tikai uz skolas darba vidi.

Bloga ieraksta paraugs

Wed, 24 Sep 2014 10:52:37 +0000

Šis parauga ieraksts Tavā blogā tika automātiski izveidots, lai demonstrētu kā izskatās bloga ieraksts. Šo ierakstu vari droši dzēst ārā.

Lai labotu ierakstu, spied Labot ierakstu ieraksta augšpusē. Lai pievienotu vai dzēstu ierakstus, izmanto pilno Bloga redaktoru, kuru vari aktivizēt no rīku joslas kreisajā pusē.