jekabsone - Pārdomas/Liecības

Dziedinošais ķeizers

Thu, 27 Jul 2023 11:45:00 +0000

Kad mūsu trešajai meitiņai bija 2.5 gadiņi, un auglība vēl nebija atjaunojusies, baroju mazo ar krūti, Dievs ļoti spēcīgi runāja par ceturto. Tobrīd finansiālie apstākļi mums bija ļoti sarežģīti, vīram bija arī veselības problēmas, ceturtais bērniņš - likās, ka galīgi nav īstais brīdis, bet Dievs runāja spēcīgi. Un tiklīdz mēs atvērāmies bērniņam, atjaunojās auglība un bērniņš pie mums atnāca!

Aptuveni 8. grūtniecības nedēļā sēžot dīvānā blakus vīram, mazliet iemigu, un dzirdēju balsi - Tu gaidi dēlu Rafaelu. Tā bija dīvaina sajūta, neizsakāmas gaviles bija mūsos ar vīru, kad viņam to pastāstīju. Rafaels nozīmē - Dievs dziedina. Tas bija liels ticības pārbaudījums, ik pa laikam zagās šaubas - vai tas tiešām ir no Dieva, varbūt tās man kādas halucinācijas, vai kas tamlīdzīgs. Kad aptuveni septītajā grūtniecības mēnesī USG ieraudzījām puisīti, tā bija neaprakstāma sajūta, Dievs tiešām runāja. Un arī finansiālā situācija sakārtojās.

Es ļoti vēlējos dabiskas dzemdības. Pirmā dzemdību pieredze bija ļoti traumatiska, es toreiz pat nepieļāvu tādu domu, ka man nāksies taisīt ķeizaru, bet pēc 16 stundu ilgām, sāpīgām kontrakcijām, kad dzemdes kakliņš nevērās, sākās stimulēšana, augļūdens pārduršana, kas rezultējās ar ķeizargriezienu. Ar otro bērniņu mani nosūtīja uz plānoto ķeizaru, jo esot pārāk plāna rētas vieta. Kad bērniņš piedzima ķeizergrieziena operācijā, bija emocionāli sāpīgi uzzināt, ka viņa vēl nebija nobriedus, viņa bija tik maziņa, smalciņa, viņa vēl nebija gatava nākt. Un daktere, kas mani operēja bija nesaprašanā, kāpēc man vajadzēja plānoto ķeizeru, ja rēta ir tik laba. Es bija sagrauta, vīlusies, jo izrādījās, ka es mierīgi varēju mēģināt dzemdēt.

Kad pieteicās trešais bērniņš, man bija pilnīgi skaidrs, ka dzemdēšu dabiski, būšu uzmanīga ar ārsta slēdzieniem un ieteikumiem, mēģināšu dzemdēt pati. Ļoti tam gatavojos, gāju uz grūtniecības kursiem, vingrošanu, visu grūtniecības laiku lūdzu, lasīju grāmatas par dabiskām dzemdībām, liecības par dzemdībām pēc ķeizera. Tad pienāca laiks - 40 nedēļa, viss smuki, bērniņš ar galvu uz leju, bija kārtīgas treniņkontrakcijas, bet īstās kontrakcijas nebija, dzemdes kakliņš ciets. Mums atļāva gaidīt vēl trīs dienas, pēc tam sazvanījos ar Stradiņu slimnīcas dzmedību nodaļas galveno ārsti, viņa teica, ka var gaidīt vēl 7 dienas. Mums izdevās pierunāt Siguldas slimnīcas ārsti vēl pagaidīt. 10 dienas pagāja, bijām spiesti doties uz slimnīcu. Tajā naktī pirms došanās uz slimnīcu skaisti iesākās kontrakcijas, tās bija arī ritmiskas un regulāras vairākas stundas. Es tik ļoti izbaudīju kopā ar vīru un vecmāti to, ka bērninš ir ceļā,sagaidīju īstās kontrakcijas, kopā ar vīru tās izstaigājām pa naksnīgo Siguldu, tas bija tik īpaši. Likās, ka jūtu kā bērniņš gatavojas nākt, kā mēs sadarbojamies kontrakciju laikā. Uz rīta pusi kontrakcijas apstājās, dzemdes kakliņš joprojām bija ciets, atvērums nebija, devāmies uz slimnīcu. Viss noritēja labi, meitiņa piedzima vesela un atšķirībā no iepriekšējām reizēm, mums lieliski un ātri izdevās vienai otru emocionāli sajust un arī krūtsbarošana notika ļoti labi un veiksmīgi!

Ceturto grūtniecību ļoti izbaudīju, bet arī ļoti iespringu uz dabiskām dzemdībām. Ļoti gatavojos. Arī viss tas pats stāsts, kas ar trešo bērniņu, bet daudz intensīvāk lūdzu, gāju dvēseles dziedināšanu un meklēju vainas tam, kāpēc nevaru piedzemdēt dabiski. Un lūdzu un ticēju un noskaņojos uz dabiskām dzemdībām. Es jautāju Dievam, lai uzrāda man iemeslu, kāpēc nevaru dzmedēt dabiski, atbildē saņēmu mudinājumu slavēt. Un tā visu grūtniecības laiku Dievs vēlējās, lai slavēju. Es nesapratu īsti kāpēc. Es biju noskaņojusies uz pieaugšanu ticībā, un viskautko tādu, uz nopietnu darbu ar sevi, bet Dievs mani visu laiku mudināja neiespringt, būt mierā un vienkārši slavēt un baudīt. Neklausīju.

Pienāca 40 nedēļa, atkal nekas nenotika. Šoreiz vispār nekas. Kontrakcijas bija ļoti knapas, retas un nekas neliecināja par dzemdību tuvošanos, izņemot tas, ka mazulītis bija ar galviņu uz leju. Man bija sarunātas divas vecmātes dzemdībām, un viņas abas mani saprata un ļoti atbalstīja. Arī ginekoloģe. Bet kad pienāca 40 nedēļas 3 diena, ginekoloģe teica, ka viņai kā profesionālei ir mani jāsūta uz operāciju, ka nevaru vairs ilgāk gaidīt, jo nekas arī neliecina par dzemdību tuvošanos, bet piebilda, ka tas ir viņas profesionālais ieteikums, bet lēmums ir mūsu ar vīru.

Viena no vecmātēm arī mudināja tomēr doties uz operāciju, jo nekas neliecināja par dzemdību tuvošanos, dzemdes kakliņš bija ciets. Otra vecmāte, kas bija ar mani līdzās arī trešā bērniņa gaidīšanā, pieņēma manu lēmumu, tomēr ieteica labāk klausīt ārsti. Bija ceturtdienas vakars, un mums ar vīru bija jāizlemj ko darīt, jo ārste un viena no vecmātēm uzstāja uz operāciju, otra vecmāte atbalstīja, bet arī ieteica operāciju, bet man bija svarīgi, lai būtu kāds pie kā varētu braukt klausīties tonīšus, apzinājos, ka kaut kāds risks ir, un pastiprināti jāseko līdzi mazuļa pašsajūtai. Es negribēju, ka ar vīru paliekam vieni bez atbalsta. Vīrs jau sāka vairāk sliekties uz operāciju, centās maigi mani pierunāt, bet neuzstāja. Nolēmām gaidīt līdz pirmdienai, tomēr sestdienas rītā saņēmu sms no otras vecmātes, ka man labāk doties šodien uz operāciju. Tad pēc brītiņa saņēmu ziņu no kādas māsas Kristū, tā bija pārsūtīta sms, kas bija sūtīta kādā lūgšanu ķēdē no kāda mācītāja, kuram bija paredzēta operācija, un tajā bija teikts, ka Dievs ir klātesošs arī operācijā, un ka iet uz operāciju nenozīmē to, ka neuzticamies Dievam, Dievs darbojas arī caur ārstiem.

Protams, ka tajā brīdī kaut kas manī ieskanējās, sapratu, ka Dievs runā uz mani, bet vīram tas bija skaidrs un nepārprotams signāls, ka jābrauc. Man bija jāpieņem kā ir, lai gan bija ļoti smagi, viss acumirklī sabruka, visi mani izsapņotie sapņi par dabiskām dzemdībām, par to kā piedzīvosim to visi kopā, par to kā viņš nāks Pasaulē tā, kā Dievs to ir iekārtojis, to, kā mēs kopīgi piedzīvosim to burvīgo piedzimšanas mirkli. Es sajutos kā nekam nederīga sieviete, kā pilnīga zaudētāja, es sapratu, ka nekad mūžā vairs nepiedzīvošu īstas dzemdības. Man nebija spēka braukt uz slimnīcu, es protams nepretojos un sapratu, ka jābrauc, bet jutos nožēlojami. Un otrs mans šoks bija, kad uzzināju, ka nevarēšu dzemdēt ne Siguldā, ne Ogrē, bet jābrauc uz Rīgu, uz Stradiņiem. Man bija tik ļoti bail.

Vīram bija jāpaspēj aizvest meitas uz viņām svarīgu koncertu un pēc tam viņas jāaizbed pie omes un paveicās, ka turpat netālu bija atbraukusi vecmāte un viņa piedāvājās mani aizvest uz slimnīcu. Slimnīcā mūs sagaidīja ļoti laipns personāls, apskatē neviens man nepārmeta, bet visi bija ļoti atbalstoši un teica, ja vismaz kāds process būtu sācies, tad jau skatītos un vēl dienu pagaidītu ārstu uzraudzībā. Bet tā kā nekas nebija sācies, man ieteica operāciju. Es lūdzu pagaidīt, kad atbrauks vīrs, nolikām laiku uz plkst 18:00. Mani ieveda palātā, kurā bija grūtniece, kurai bija jau liels dzemdes atvērums un bija jādodas uz dzemdību zāli, viņai otrs bērniņš, dabiskas dzemdības, gaidīja vīru, stāstīja cik laimīga un priecīga. Viņa aizgāja un es paliku viena, man bija pusstunda līdz operācijai, man bija jāuzvelk tas briesmīgais halāts, jutos kā gatavojoties uz nokaušanu. Jutos nožēlojami. Bet paldies Dievam, ka man bija šis laiks vienai, ka nebija ne vīrs, neviens, Dievs tā bija sakartojis, un arī to, ka satiku to sievieti, kuras teiktais mani vēl vairāk izporvocēja un es varēju izraudāt un izkliegt visu savu sāpi, biju viena palātā. Man tas bija tik vajadzīgi. Es izraudāju un izkliedzu, un palaidu to visu, un īsi pirms došanās uz operāciju, biju pilnīgi tukša, manī nebija nekas, ne protests, ne bailes, ne skumjas, es visu biju palaidusi vaļā. Man jau personāls nāca pakaļ, bet vīrs vēl nebija ieradies, māsiņas tik nojokoja, tētis kavē dēliņa nākšanu pasaulē. Bet personāls bija laipns un pacietīgi gaidīja. Vīrs ieradās nedaudz pēc 18:00 un visi gājām uz operāciju. Manī vairs nebija nekas, biju visu atlaidusi. Personāls un vīrs kaut ko jokoja, es smaidīju, neko nedzirdēju un nesapratu, bet jutu ļoti pozitīvu gaisotni. Iegājām zālē, tur skanēja 80gadu popmūzika, visi bija priecīgi, kā pirms ballītes, arī manī kaut kāds prieciņs sāka iezagties. Bija visādi pozitīvi joki, ļoti neparasti labas sajūtas mani sāka pārņemt, tāda kā svētku noskaņa. Un liels bija pārsteigums, ka personāls teica, ka vīrs var palikt pie manis, un vīrs piekrita. Mani sašpricēja, bet tas bija tik mīļi, viena māsiņa mani maigi paijāja, runājās, jokojās, otra tikmēr sašpricēja un salika katedras.

Operācija sākās, māsiņa bija man vienā pusē, glaudīja un maigi kaut ko stāstīja, vīrs otrā pusē mani glaudīja un mierināja ar savu klātbūtni. Zinu, ka viņam tas galīgi nebija viegli. Kad operācija bija sākusies, man sāka sāpēt, cietos, bet sāpes pastirpinājās, teicu, ka ļoti sāp, man sāka laist iekšā pilno anestēziju. Es pamazām sāku atslēgties, tad pēkšņi es sadzirdēju bērniņa balsi, un visa zāļu iedarbība pazuda, es atžirgu, kļuvu pilnīgi skaidra. Mazulīti uzlika man uz krūtīm, pēc tam iedeva vīram, un tad visi kopā devāmies uz istabiņu. Ejot ārā no operāciju zāles, operējošā daktere teica: gaidīsim jūs uz piekto. Vīrs pēc tam stāstīja, ka tas bija tik īpaši, tas mātes spēks manī, kad acis jau kļuva stiklainas un pēkņi, sadzirdot mazuļa balsi, pilnībā atžirgu. Arī viņam tas viss piedzīvotais bija dziedinoši.

Pēc operācijas es vairs tā arī neaizmigu līdz plkst 5 rītā. Tas bija tik jauki un mīļi, ka mūs nāca apciemot personāls, apjautāties kā jūtamies, un katrs pateica kādu mīļu komplimentu, kā mēs kā balodīši, tik jauki un mīlīgi. Es biju neizsakāmi laimīga un jutos tik labi, vislabāk no visām dzemdību reizēm, bija mierīga, laimīga un jutos ļoti mīlēta. Mazulītis mierīgi čučēja, ik pa laikam uzēda un atkal čucēja. Pie mums atnāca arī operējošā daktere un teica mums: man vajadzēja jums pēc ceturtā ķeizera piedāvāt nosiet olvadus, bet es jums negribu to piedāvāt, es jūs priecāšos redzēt uz piekto ķeizeru. Tas bija tik aizkustinoši. Dievs caur viņu runāja uz manu mātišķumu, ka es neesmu nekam nederīga, pat ja viņš nerunātu tā, viņš citā veidā man apliecinātu, ka ar manīm viss kārtībā. Viņš radīja apstākļus, lai es izraudātos, lai es paliktu viena ar sevi un Viņu, Viņš ļoti gribēja darīt savu darbu pie manis, lai es saņemtu dziedināšanu, un Viņam tas izdevās. Es piedzīvoju brīnišķīgas dzemdības, tik pat skaistas kā biju iztēlojusies, varbūt nedaudz savādākas. Bet skaistas un īpašas. Man bija sajūta, ka operāciju zālē bija eņģeli, bija Debesu gaisma un spožums, bija svētki Debesīs un virs zemes. Tā es jutos, īpaša svētlaime.

Kad atbraucām mājās, Dievs turpināja savu darbu, jo viss vēl nebija izdziedināts. Mana rēta. Man veidojās sabiezējumi nedaudz, kas it kā normāli, bet mani tas satrauca. Rakstīju dakerei, viņa teica, lai nobildēju. Pirmo reizi pēc četriem ķeizeriem man nācās paskatīties uz savu rētu. Visus šos gadus es no tā izvairījos, es neskatījos, nepieskāros, man riebās. Tagad man bija jāpaskatās savam riebumam acīs. Un tas prasīja no manīm daudz. Dievs mani veda tam cauri, es izraudāju, izsāpēju, arī ar vīru izrunāju, jo viņš redzēja, kas ar manīm notiek. Es zināju, ka viņam galīgi neuztraic mana rēta, viņš nekad tai nav pievērsis uzmanību, bet man bija tik svarīgi, ka viņš to apliecina.Viņš teica, ka to rētu vispār redzēt nevar, un ka viņš nekad pat domājis par to nav. Viņam svarīga esmu es, un rēta, tā ir piemiņa no dzemdībām. Tā Dievs mani izveda cauri šai sāpei, es spēju ielūkoties tai acīs, izrunāt, izraudāt un palaist. Un būt brīvai!

Ja man kāds toreiz būtu teicis, ka piedzīvošu dziedinošu ķeizeru, es drošvien apvainotos, jo par ķeizeru vispār neko negribēju dzirdēt, bet Dievam nav robežu, Viņš visu var vērst par labu!

Mans patriotisms

Wed, 18 Nov 2020 19:00:00 +0000

Parasti esejas par Latviju svētkos nerakstu, bet šogad ir citādi, dažādi sabiedriskie notikumi lika man vairāk aizdomāties par tēmu - patriotisms un pilsoniskā aktivitāte.

Atceros, pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad man bija 15, braucu ar tēti vilcienā, viņš lasīja avīzi, uz avīzes pirmā vāka bija toreizējais Ministru prezidents Andris Šķēle, un virsraksts: "Ņemam lāpstas un strādājam..", vai kaut kā tamlīdzīgi. Mans tētis, ļoti labticīgs cilvēks, ļoti strādīgs, ar dziļi ieaudzinātu darba tikumu - priecājās par šo tekstu, sakot: "Vot to es saprotu, tas ir kārtīgs saimnieks." Es tētim oponēju, teicu: "Nu tēt, neesi naivs, tas kurš nevar parādīt savus darbus, tas meklē skaistus vārdus." Un mums izcēlās interesanta diskusija par šo. Diemžēl, joprojām nekas nav mainījies, cilvēki tic saldām frāzēm, solījumiem un skaistiem uzvalciņiem. Liela daļa cilvēki joprojām gaida brīnumu, un tic citiem vairāk nekā sev.

Lielais vairums līdz galam neapzinās savu pilsoņa lomu, tiesības un pienākumus. Neapzinās savu nacionālo identitāti, daudzi pat nespēj ašķirt terminus: valsts un valdība. Lai gan vecākās paaudzes ir piedzīvojušas valsts atdzimšanu, un vislabāk apzinās kāda cena par to maksāta, savukārt arī mana paaudze piedzīvoja barikādes, "Baltijas ceļu" un iziešanu no PSRS, kas ļāva novērtēt to, ka mums beidzot ir sava valsts, par kuru ir atdotas neskaitāmas dzīvības.

Mums ir demokrātiska valsts iekārta, kas nozīmē, ka ikvienam ir tiesības piedalīties valsts pārvaldē. Un tas cik tie principi tiek ievēroti no valsts varas puses ir vairāk tieši pilsoniskās aktivitātes jautājums. Jā, es bieži sūkstos, ka demokrātija ir tikai formāla, un tās principi tiek pārkāpti, ka konservatīvās nvo tiek ignorētas, un ir šī ideoloģiskā cīņa, kas ļoti nogurdina, un ir diskriminācijas pret kristīgi un konservatīvi domājošajiem, un daudz citas lietas, bet, galvenā problēma, kāpēc tā notiek, ir sabiedrības pasivitāte, tas, ka neapzinamies - mūsu valsts pieder mums - tautai. Tas ir ierakstīts mūsu konstitūcijā - Satversmē, un tas skan šādi: 2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

Es nezinu kā rodas šī pilsoniskā apziņa, bet, ja pusaudžu gados vienīgā iespēja kā iestāties par savu valsti, būtu iet karā, es to darītu nešaubīdamies! Jūtos atbildīga par šo valsti, zemi, un sāp sirds, ja kāds to apsaukā, pieviļ, dara pāri. Cienīsim un mīlēsim mūsu valsti, būsim atbildīgi, drosmīgi un aktīvi iestāsimies par savu Latviju, jo tā mums ir vienīgā!

P.s.: Un šogad man ir īpaša svētku sajūta, jo redzu, ka cilvēki mostās un atkal spēj noticēt brīnumam!

Sirsnīgus svētkus, draugi!
Dievs svētī Latviju!

Vai iecietība pret neiecietību ir demokrātiskas sabiedrības norma

Thu, 02 Jul 2015 06:36:00 +0000

Pēdējā laikā pārsteidzoši bieži un daudz tiek runāts par tādiem terminiem kā tikumība, tolerance un homofobija.

Sākšu no sākuma. Kāpēc tā nu ir gadījies, ka tik aktīvi tiek aizsargāta tikumība un kāpēc Latvijas sabiedrība tiek apsaukta par homofobu un netolerantu.

Kas ir homofobija? Nav tāds medicīnisks termins kā homofobija, bet ņemot vērā, ka fobija ir slimīgas bailes, tad homofobija varētu būt slimīgas bailes no homoseksuāļiem. Vai tiešām mūsu sabiedrība pēkšņi ir kļuvuši slimīgi bailīga no homoseksuāļiem? Kā tā nākas, ka tie, kas aizstāv tradicionālas ģimenes tiek apsaukāti par netoletrantiem un homofobiem tumsoņām?

Vārds toolerance, jeb iecietība cēlies no latīņu vārda - tolerantia, kas nozīmā pacietību, pacietīgu attieksmi pret to, kas izraisa antipātiju. Tātad jēdzienā tolerance galvenais ir nošķirt pašu cilvēku un viņa uzvedību un izvēli – pret personām ir jāizturas ar cieņu arī tad kad mēs nepieņemam viņu izvēli. Bet kur paliek katra izvēle – pieņemt vai nepieņemt?

Un kā ir ar iecietību un toleranci pašiem hpomoseksuāļiem pret citādu viedokli? Tātad jebkuram bez ierunām jāpieņem homoseksuāļu ideoloģiskās idejas un vēlmes un jārespektē bez iebildumiem. Un nedrīkst būt nekāda izvēle vai cits viedoklis.

Ir gana daudz runāts un skaidrots, ka homoseksuāliem cilvēkiem Latvijā ir tādas pašas cilvēktiesības kā ikvienam, tatad cilvēktiesības nenodala cilvēkus pēc viņu seksuāllās orientācijas. Latvijā nav konstatēts neviens vardarbīgs gadījums dēļ seksuālās orientācijas, neviena publiska rupjība pret homoskesuāliem cilvēkiem izņemot komentārus, bet tādi ir vērsti uz abām pusēm, gan uz ģimeņu aizstāvjiem, gan homoseksuāļiem un mēs nevaram izvilkt vienu un teikt, ka homoskeksuāli cilvēki tiek izsmieti. Ļoti aktīvi komentāros tiek lamāti un izsmieti arī tie, kas aizstāv dabīgas ģimenes un tikumisko audzināšanu. Tiek piesaukta kremļa roka un visādi citādi tiek nepamatoti apvainoti cilvēki, kas aizstāv dabīgu ģimeni. Ja tie, kuri aizstāv ģimeni tiek apvainoti par homofbiem un kremļa aģentiem tad kur paliek homoskesuāļu un viņu atbalstītāju iecietība? Vai šis nav pieteikts karš runas brīvībai un atvērta taciņa uz totalitārismu, kad sabiedrībai bez ierunām ir jāpieņem viena noteikta ideoloģija, kas ir pretrunā ar sabiedrības vairākuma viedokli.

Ļoti pārspīlēti un nepamatoti tiek astpoguļotas homoseksuāļu ciešanas Latvijā, kas absolūti neatbilst patiesībai. Tiek mākslīgi radīts priekštats, ka Latvijā un citur Eiropā homoseksuāļi ir ļoti apspiesta seksuāla minoritāte un tāpēc būtu jāparedz viņiem īpašas tiesības. Jāatcerās, ka katra indivīda personīga izvēle nevar būt par iemeslu pakārtot likumus un pārējās sabiedrības vēlmes savām vajadzībām un ērtībām. Ir jārspektē sabiedrības vairākums un nav pieļaujama viedokļu uzspiešana.

Šis piemērs drošvien būs banāls, bet tomēr, ja nu kāds pētnieciskais institūts nāks klajā ar pētījumu par pedofiliju? Paziņos, ka šāda mīlestības izpausme pret bērniem ir jāakceptē un, ka pedofiļiem pienākas tādas pašas tiesības kā homoseksuāļiem? Vai pārkārtosim likumus par labu pedofiliem, audzināsim bērnus priekš pedofiliem, mācīsm toleranci? Ja tolerance nozīmē pieņemt visu atšķirīgo, tad kāpēc nepieņemt pedofiliju par normu. Zinātne un pētniecība virzās uz priekšu un pārsteidz mūs ar arvien jauniem atklājumiem, bet tomēr, mums kā sabiedrībai ir jāspēj nodalīt robežas. Cilvēki ir jāciena neatkarīgi no viņa dažādām izvēlēm un, apsaukāšanās, aizvainojumi un citi uzbrukumi nav risinājums, tas tikai vēl vairāk uzkurinās un šķels sabiedrību.

Un nobeigumā par tikumību šajā pašā kontekstā. Kāpēc pēkšņi tikumība ir kļuvusi tik bīstama bērniem? Kāpēc ir sacelts tāds tracis par tikumisko audzināšanu. Ierastie argumenti par cenzūru un kremļa roku vairs neiztur kritiku. Kas baidās no tā, ka bērnu izglītība būs balstīta uz vērtībām? Vai apkārtējā pasaule nav gana netikumiska, lai vismaz skolas būtu tā vieta, kur jebkāda veida propoganda un bērnu tikumiskajai attīstībai kaitīga informācijas nenonāktu. Kas pekšņi tāds noticis, ka jābaidās no tikumiskās audzināšanas. Vai homofobija, tolerance un bailes no tikumības nav kaut kāda dīvaina pēdējā laika mākslīgi izplatīta infekcija? Man grūti saprast šīs lietas. Ir tikai tāda dīvaina sakritība-cīņa pret dabīgu ģimeni, un cīņa pret tikumību. Meli un sagrozīti argumenti ir tas, kas šobrīd dominē publiskajā telpā.

Ko sēsi, to pļausi..

Wed, 28 Jan 2015 20:59:00 +0000

Dažas dienas atpakaļ informācijas platformu pāršalca ziņas ar mulsinošiem saukļiem un nosaukumiem - "Dzemdes saimnieki", "Valstij pieder dzemdes", "Deputāti grib ierobežot sieviešu tiesības veikt abortu", kā arī LTV sižets ar šādu pašu vēstījumu. Gribu nomierināt tos, kas ir satraukti. ¨Valsts NAV piesavinājusies sieviešu dzemdes un netaisās to darīt, aborti netiek ne aizliegti, ne arī ierobežotas sieviešu tiesības. Šī ir tāda ļoti dīvaina (vai mērķtiecīga) histērija, kas ir sacelta par to, ka ir ierosināti likumprojekta grozījumi reproduktīvās veselības likumā, kas skan šādi (lūdzu nepārklausīties):

„Papildināt 5.panta ceturto daļu ar pirmo teikumu šādā redakcijā: ”Mātei un tēvam, kuri izteikuši vēlēšanos mākslīgi pārtraukt grūtniecību, valsts nodrošina iespēju saņemt konsultāciju pie sertificēta krīzes grūtniecības speciālista, kā arī, ja nepieciešams, pie konkrētajai situācijai atbilstoša speciālista – jurista, sociālā darbinieka, psihologa, ģimenes terapeita, u.tml. Kārtību, kādā organizējama krīzes grūtniecības speciālistu apmācība un sertificēšana un kārtību, kādā nodrošināma konsultācija, nosaka Ministru kabinets.’’

Kur te kāds saredz sievietes ierobežošanu vai sieviešu tiesību aizskaršanu? Minētie grozījumi neliedz veikt abortus un nerosina kādam lemt sievietes vietā. Dīvaina dažiem tā uztvere. Turklāt viskaļāk bļauj sieviešu tiesību aizstāves un feministes, kam piebalso arī bērnu žurnālu redaktores un māmiņu aizstāves. Nu interesanta tā situācija mūsu valstī. Ne likumu māk izlasīt, ne izprast, bet fantazēt un bļaut gan māk. Sajaukt abortu aizliegumu ar konsultāciju apmeklējumu, to gan vajag mācēt!

Un kas gan slikts var notikt sievietei, apmeklējot šādu konsultāciju? Sak, šo sazombēšot, izdarīšot spiedienu un ko tik neko. Nu gan smieklīgi! Par ko gan sieviešu aizstāvji uzskata sievieti? Minētā konsultācija ir paredzēta, lai sniegtu sievietei informāciju par iespējamām sekām pēc aborta veikšanas, ginekologs šādu konsultāciju nesniedz.. Jo paši ginekologi veic šos abortus. Manuprāt, ir tikai atbildīgi sievieti informēt par procedūru (kuras laikā tiek nogalināta dzīvība), pēc kuras ir iespējamas ļoti nopietnas sekas: neauglība, ļoti nopietnas psiholoģiskas problēmas un nereti sievietes visu dzīvi nožēlo šo savu soli, jo bieži vien iespēja bērniņu paturēt pienācīgi netiek izvērtēta un lēmums par abortu tiek pieņemts neapdomīgi un bezatbildīgi.

Vēl šīs pašas autores stāsta, ka uz minētajām konsultācijām būs jāņem līdz vecāki, un atkal histērija! Viena no histēriskajām tēzēm: "Ierosinājums pie visiem speciālistiem vazāt līdzi arī vecākus ir aizkustinošs. Šajā šaušalu laikmetā, kad tikai jāskrien un jāstrādā, vairs neatliek laika satikties ar ģimeni un parunāt par to, kā iet. Tāpēc labi, ka vismaz var satikties aborta priekšvakarā. Likuma grozījumi gan nestāsta par to, kā rīkoties gadījumā, ja sievietes vecāki jau ir aizsaulē. Vai pietiktu, ja uz šīm dažām tikšanās stundām tiktu nolīgta aukle? Vai varbūt izpalīdzēt var bijusī klases audzinātāja?" Bet, minētie likuma grozījumi paredz:

„Papildināt 27.panta trešo daļu ar jaunu teikumu šādā redakcijā:

„Šādā gadījumā šā likuma 5.panta ceturtajā daļā paredzētā konsultācija nodrošināma arī mātes vecākiem vai aizbildņiem, ja paciente nav sasniegusi 16 gadu vecumu."

Un visi šie bļāvēji, pareizāk sakot bļāvējas, jo neapmierinātās puses vairākums ir sievietes, par peramo ir izvēlējušās Parādnieka kungu. Tas laikam, lai izklausītos skaļāk, izvēloties personu, kura ir vispretrunīgāk sabiedrbā vērtēta. Nu ja viņas teiktu, ka likuma projekta grozījumus ierosināja organizācija (un tā ir patiesība), kas iestājas par dzīvību un kuras pārstāv sievietes-māmiņas, tad diezvai brēka būtu tik liela un diez vai tām vēstītājām izdotos savākt tik lielu atbalstītāju pulciņu. Šos likuma projekta grozījumus saeimā iesniedza:Saeimas deputāti: Imants Parādnieks, Inga Bite, Guntis Belēvičs, Nellija Kleinberga, Mārtiņš Šics, Jānis Ruks.

Jā, viela pārdomām.. Uz kuru galu ejam... Kādēļ tik zemi vērtējam dzīvību un īstās un patiesās vērtības? Vai tiešām aborts ir tik pašsaprotams? Kāpēc aizmirstam, ka aborts nozīmē atņemt dzīvību savam mazulim? Vai šī bļaušana nav tāda savas sirdsapziņas attaisnošana?

Lai Laimīgs 2015!

Fri, 02 Jan 2015 12:47:47 +0000

Esam aizvadījuši gadu-laimīgu, interesantu, skumīgu, bēdīgu, pamācošu, varenu, košu, krāsainu, problemātisku..., kā nu kuram! Es savu gadu redzu ļoti pamācošu, ļoti izglītojošu un ļoti varenu! Kā jaunu posmu, jaunu sākumu un jaunu sevi! Mans gads bija ļoti bagāts jauniem iespaidiem un jaunām atklāsmēm pašai priekš sevis, ļoti svētīgs. Šis bija ļoti bagāts gads, garīgi un emocionāli. Jaunajā gadā novēlu turpināt iesākto, neapstāties attīstībā, nezaudēt ticību un cerību, saskaņu ar sevi, ar pasauli, harmoniju sevī un brīvību sevī! Es ļoti vēlētos, lai es un mēs katrs novērtētu visu skaisto, labo, patieso un dabisko. Lai mēs atrastu sevī mieru, ticību, harmoniju, lai mēs prastu ieklausīties savā sirdsbalsī, jo tā ir vispatiesākā, dzirdētu to un saprastu. Tur slēpjas mūsu laimes un pilnības atslēga! Es ticu, ka katram ir dota iespēja būt laimīgam, es ticu, ka katram ir iespējams piepildīt savus sapņus, es ticu, ka cerība nekad nemirst, es ticu, ka pasaule ir tāda, kādu mēs katrs to veidojam. Tāpēc es ļoti vēlētos, ka mēs katrs šajā gadā uzņemtos atbildību par sevi un pasauli sev apkārt! Ar gaišu prātu, atvērtu sirdi, nesavtīgu mīlestību, cerību un ticību!

Mūsu Ziemassvētku brīnums

Tue, 30 Dec 2014 20:34:00 +0000

Miers, mīlestība, harmonija un... balts sniedzīņs snieg uz skujiņām. Patiesi un īsti bija šie mūsu Ziemassvētki. Bez nogurdinošiem šopingiem un steidzīgiem iepirkšanās maratoniem, nogurdinošas visu dienu stāvēšanas pie plīts, kā rezultātā vakarā vienkārši noplīsti pie sava-izcili uzklātā galda, ar izcilo maltīti, kur pazūd visa svētku burvība, jo nogurums to nomāc. Bez pārēšanās un pārdzeršanās smaguma un sliktuma, galu galā, bez visa tā, kas atņem šo skaisto svētku patieso burvību.

Mums neizpalika tradīcijas, pīrādziņu, piparkūku cepšanas, eglītes rotāšana un Salavecīša sagaidīšana. Mums neizpalika Ziemassvētku dziesmiņas un dejas, mums neizpalika svētku prieka, laimes un burvības bērnu acīs, mums neizpalika Ziemassvētku noskaņas, mēs to visu patiesi izbaudījām, jo bijām tālu prom no steigas un visa ierastā ikdienas trakuma.

Bērniem bija daudz pārsteigumi un prieki, bet pats galvenais kopā būšana vairāku dienu garumā, kad bijām tikai mēs un viens otram un nekā cita šajā Pasaulē. Mēs kopā pušķojām eglīti, cepām pīrādziņus un piparkūkas, gaidījām Salavecīti, dziedājām dziesmiņas un dejojām. Bērni bija patiesi laimīgi, un vecākiem nav lielāka laime par to!

Svētku gaidīšanas laiks un burvība mums šogad sākās jau decembra sākumā, kad vecākās meitiņas dārziņš (Valdorfa) iezvanīja svētku gaidīšanas laiku un iededza mums visiem (arī vecākiem) sirdīs svētku sajūtas. Decembra sākumā dārziņā notika tirdziņš, kuram katrs bērniņš bija sagatavojis pašdarinātas lietiņas. Bija arī loterija, kurai arī katrs gatavoja kādu jauku, mīļu dāvaniņu. Pateicoties dārziņam, arī mūsu mājās sākās patīkamā svētku rosība, dāvaniņu gatavošana, visādas radõšās darbošanās. Ļoti priecājos, ka dārziņam ir šāda radīcija, kas liek vecākiem un bērniem aizmirst ikdienas rūpes un pabūt kopā, kopīgi darinot dāvaniņas. Tas bija ļoti aizrajoši, arī pasākums bija ļoti sirsnīgs, mīļš un ģimenisks!

Nākošais pasākums bija tuvāk Ziemassvētkiem. Bērni bijaiestudējuši jauku teātrīti par Jēzus piedzimšanu un Betlēmes zvaigzni! Tas bija skaisti un reizē ļoti sirsnīgi. Bērniem bija patiess prieks un protams milzīgs prieks bija vecākiem! Pēc uzveduma vecāki kopā ar bērniem jaukā, draudzīgā gaisotnē mielojās ar pašu sanestiem gardumiem.

Pirmsbrīvdienu beidzamais pasākums bija Gaismas ceļš. Šim pasākumam katrs vecāks bija aicināts sagatavot savam bērnam kādu mīļū jauku (vēlams pašdarinātu) dāvaniņu, ko rūķis pasniegs pasākuma laikā. Šis bija lielisks izaicinājums, patīkams pārsteigums gan vecākiem, gan bērniem, jo citi vecāki (arī es) pirmo reizi darināja mantu paši savām rokām. Tas bija interesanti, un meitiņai ļoti patīk mana šūtā lelle, viņas ir kļuvušas nešķiramas! Un man protams par to ir milzīgs prieks, tātad meitiņa ir sajutusi to mīlestību, ko tajā mantiņā iešuvu!
Pasākuma laikā lielisku koklētāju mūzikas pavadījumā katrs bērniņš nesa gaismiņu, svecīti, kas bija ielikta ābolā.

Un vēl, tam visam pa vidu meitiņai bija arī mūzikas skoliņas koncerts, kuram arī kopā gatavojāmies un arī iemēģināju savu talantu-uzšuvu meitai kleitu, pirmo reizi! Tīri labi sanāca.

Bija skaists svētku gaidīšanas laiks, paldies Valdorfa dārziņam un Yamahas mūzikas skoliņai! Un protams mūsu Anetītei un arī Alisītei, kas šajā visā bija pacietīgs un dzīvespriecīgs asistents un ļoti atbalstīja māsu!

Tam visam skaists noslēgums-ģimenisks brauciens uz tālo Auci, gandrīz 170km no mūsu mājām. Uz ļoti skaistu vietu, kura atnesa mums ne tikai sirsnīgus, bet arī baltus, skaistus Ziemassvētkus. Nodzīvojām tur 4 dienas, ļoti skaistas, sirsnīgas un piedzīvojumiem bagātas dienas! Mietiņas satika īstu rūķi, pabija rūķa darbnīcā un redzēja kā rūķis pagatavoja omei, vestētiņam un opim dāvanas! Meitiņas bija sajūsmā!

Pirms un pēc laulībām

Wed, 03 Dec 2014 08:56:00 +0000

Precēties vai neprecēties? Kā var izmainīties attiecības pēc kāzām. Par šo tēmu valda gan daudz stereotipi, daudz dažādi psihologu viedokļi, dažādi pētījumi. Nepaļaujiess ne uz vienu no tiem un netici, jo katras attiecības ir unikālas, vienreizējas un savādākas. Ir ļoti pretrunīgi stereotipi un viedokļi par to, ka pēc laulībām zūd romantika, ka pēc laulībām sieviete pārstāj rūpēties par sevi, vai arī, ka zīmogs neko nemaina.

Pirmkārt, laulības nav tikai zīmogs. Protams, zīmogs nav mazsvarīgs, tā ir arī sava veida juridiskā drošība un aizsardzība, kas it sevišķi ir ļoti svarīgi, ja ģimenē ir vai plānojas būt bērni. Juridiski sakārtotas attiecības ir stabilākas arī tad, ja pāri plāno iegādāties mājokli, kopēju mantu, sadzīvi. Laulība ir stabils pamats un drošība mīlestībai, ģimenei, tas ir kā noslēgts loks, stiprs un aizsargāts! Ne pa velti laulības simbols ir gredzens, ko mīļotie viens otram svinīgajā laulību ceremonijā uzvelk pirkstā.

Mums laulība nozīmēja solījumu Dieva priekšā - līdz nāve mūs šķirs. Laulība mums nozīmēja kļūt par vienu miesu un nest atbildību par mūsu attiecībām!

Mīlestība un zīmogs

Sat, 22 Nov 2014 16:27:00 +0000

Vai tikai man tā liekas, vai tā tiešām ir, ka pēdējā laikā daudz šī tēma tiek ķidāta. Es arī gribu paķidāt un padalīties ar savu pieredzi.

Mēs ar vīru aprecējāmies pēc astoņu gadu kopdzīves-šogad. Jā, mums ir ārlaulībā dzimušas meitiņas, tas ir pats burvīgākais un jaukākais kas ar mums ir noticis mūsu kopdzīves laikā! Par to, ka vēlamies precēties zinājam abi jau dienā, kad iepazināmies. Bet tomēr, dažādi ceļi mūs veda pa dažādiem līkločiem līdz nonācām līdz altārim! Aprecēties-visus šos astoņus gadus bija mūsu abu kopīgs sapnītis, ko nekādi neizdevās sasniegt, lai gan abi no sirds to vēlējāmies. Izklausās drošvien ļoti stulbi un banāli, bet tā tas bija. Atlikām kāzas no gada uz gadu, jo visu laiku kaut kas atgadījās! Varbūt vienkārši iekšēji, garīgi tam nebijām vēl gatavi.

Mūsu izpratnē laulāties, tas ir ļoti nopietns un svarīgs lēmums. Man bija sapnis - kā jau tipiski - baltā kleitā, krāšņas kāzas, kas paliks atmiņā uz visu dzīvi! Tam bija vajadzīgas samērā lielas priekš mums finanses, bet sarakstīties un aprecēties aprecēšanās pēc negribējām. Mūsu attieksme pret laulāšanos ir tāda, ka tas ir jādara aiz īstas un patiesas mīlestības un nekad tam neesam piešķīrušu citu nozīmi! Tāpēc mums bija svarīgi būt tam gataviem no visas sirds ar visu savu būtību. Kad pieteicās pirmā meitiņa, par to protams sākām domāt jau nopietnāk, bet iekšēji to nevēlējos tieši tobrīd. Jo starp mums ir ļoti brīnumaina, tīras, skaista un patiesa mīlestība, bet precēties esot stāvoklī, manā uztvērē būtu aprecēties aiz pienākuma. Un tā jau vispār arī ir, juridiski sakārtotas attiecības protams ir svarīgi! Bet, pāri visam juridiskajam un materiālajam stāv mīlestība, laime, garīgums un patiesība!

Šie astoņi gadi, tagad atskatoties atpakaļ izskatās kā tāds garīgās attīrīšanās, attīstīšanās un personības nobrieduma posms. Mēs gājām ļoti smagu ceļu, kaut arī plecu pie pleca, bet smagi. Ļoti daudz pārbaudījumi, pārdzīvojumi, pieredzes un mācības! Bet, tieši pateicoties tam, esam kļuvuši garā stiprāki, stabilāki, esam atraduši sevi, savu būtību, esam nobrieduši un patiesi zinam, kas esam, ko vēlamies un kādu ceļu turpmāk iet! Kļūdas māca un kļūdīties tiešām ir cilvēcīgi un vajadzīgi, pie nosacījuma, ja cilvēks mācās, analizē un domā! Mēs to darīījām, un darījām kopā! Mēģinājām saprast šo pasauli, mūsu lomu tajā, izprast sevi un vienam otru! Mācījāmies būt viens vesels un ģimene! Tagad skatoties no malas tas izskatās pēc visīstākās dzīves skolas ar daudz dažādiem kursiem, mācībām! Izdzīvošana, savstarpējā sapratne, uzticēšanās, nesavtība, mijiedarbība, harmoniskas un draudzīgas attiecības vienam pret otru, cieņa, spēja ieklausīties un saprast otru! Tas viss bija tas, kas mums bija jāiemācās!

Un tiešām, viss sakārtojās ļoti interesanti, bet galu galā viss sakārtojās apbrīnojami skaisti un patiešām brīnumaini tad, kad beidzot salaulājāmies. Un tas bija fantastiski. Tas bija kā aizvērt kādas vecas durvis un ieiet pavisam citā, jaunā, gaišā, sakārtota, cerību un iespēju pilnā telpā! Tas ir kā jauna pasaule, kur mēs ģimene esam viens veselums! Tas patiešām daudz ko maina! Saku to no visas sirds. Tā ir tāda pilnības sajūta.

Tā diena bija fantastiska, vēl vairāk tāpēc, ka šajā-mums tik nozīmīgajā dienā bijām kopā ar savām meitinām! Mēs šo dienu baudījām kopā visa ģimene. Pēc kāzām tiešām ir sācies kāds jauns posms, patiešām! Pēc kāzām beidzot spēju no visas sirds un mirdzošām acīm pateikt, Esmu Laimīga!

Tik nepielūdzams-laiks!

Wed, 19 Nov 2014 20:59:44 +0000

Pār klinša malu veļas sniega bumba. Tik balta un spoža, kā dimants, tik stipra un neievainojama kā tērauda zaldātiņš, tik noslēpumaina kā atbalss! Tā veļas šķiet tik lēni, ka cilvēka prāts spēj izdomāt simtsmiljons domas. Kāds spēks to virza, kāds klusums to pilda. Tā veļas kā palēninātā filmā, šķiet tas laika sprīdis tik liels, jo cilvēka prāts pulsē, domas raisās, notiek ļoti daudz kas, sniega bumba veļas. Tā sasniedz zemi un turpina ripot. Cilvēka prāts turpina pulsēt un redzēt. Materiālajā pasaulē tās ir dažas sekundes, bet garīgajā nav tāda jēdziena laiks!

Laiks mūs ierobežo, pulkstenis mūs regulē. Tas apstādina izaugsmi, attīstību, tas visu palēlina. Mēs skrienam, skrienam, skrienam. Uzaust saule, sākam skriet, noriet saule, beidzam skriet. Kāds ir rezultāts? Rezultāts nav, jo skriešana uz priekšu un atpakaļ no punkta A uz punktu B atņem mūsu garam daudz iespējas, jo laiks ierobežo!

Cilvēks ir pazaudējis saikni ar dvēseli, tāpēc ikdienā viss pazūd, šķiet pazūd dienas, nedēļas un mēneši! Jo mēs tikai skrienam, mums ir kāds mērķis, ko ķeram. Mums nav laika apstāties, lai ieklausītos sevī, mēs skrienam, kaut ko ķeram. Bet mēs varam noķert tikai beigas. Jo tikai garā slēpjas bezgalība! Un tikai mūsu katra dzēselē ir šī atslēdziņa atrodama, lai atslēgtu bezgalību un apturētu laiku, tik nepielūdzamo!

Brīvības elpa

Wed, 19 Nov 2014 20:59:00 +0000

Gaisma tumsā, cerība bezcerībā, mīlestība it visā! Brīvības avots kā bangojoša jūra plūst pār mani, brīvība, kas pulsē kā vēl nedzimuša mazuļa sirsniņa, tik dzīva un dzīvotgriboša! Tik stipra un balta, kā šķīstības simbols! Brīvību nes Mīlestība, tā neredz robežas, tā neredz bailes un rūgtumu. Tāpēc tā ir tik patiesa, tāpēc tā ir uzvara bezcerībā un gaisma tumsā. Brīvība mīlestībā, brīvība sevī, brīvība pasaulē. Tā plūst, tai nevajag balstu, tai nevajag ne melus, ne patiesību, tai vajag ticību, mīlestību! Mīlestība ir spārni, ticība vairogs!

Brīvībai pieder izvēle. Cik grūti to nosargāt, to noturēt, tā ir tik trausla, tik apdraudēta! Kā mākoņu mala, burvībā tīta, pasakās aprakstīta un fantāzijās lolota. Tā mūsu acis mūs māna, mēs redzam gaismu un tumsu, melnu un baltu, mēs neredzam sapņus un burvību. Mēs skaitam zeltu un bagtības, mēs nogalinam sevī visīstākos dārgumus. Mēs melos ceļam pilis, melos mazgājamies, jo esam pārdevuši brīvību. Dvēseles brīvību, gara brīvību, prāta un domāšanas brīvību. Tās ir ieslēgtas aiz tērauda durvīm un atslēga aizmesta melu jūrā! Tā mūsu pasaule, tik vienkāršā un necilā!
Mēs piedzimstam tik īsti, tik dzīvi, tik tīri un balti. Mūsu dvēselēs ir bagātības, kas ir vērtīgākas par visas pasaules mantu! Mēs ienirstam kārdinājumos, mēs aizveram acis un peldam ērtībās, mēs zaudējam sevi un pazūd brīvība! Ir viegli pazaudēt brīvību, bet atrast…, kā pērli sniegā! tāda ir brīvības cena. Bet pazaudētu to atrodot, tā kļūst vēl vērtīgāka, jo tā ir kā mūsu pazudusī dvēsele, kas atgriezusies savā templī! Tā kļūst dzīva, tā dzird un redz patiesību, tā mīl patiesību, tā aug brīvībā un iet pilnībā! Tā glabā un sargā savu templi kā vislielāko pasaules dārgumu, jo tajā ir patiesība, tātad svētība, tajā ir cerība, tātad augšāmcelšanās, tajā ir mīlestība, tātad uzvara!