Mūsu bērni

Nesen braudzot autobusā dzirdēju divu padzīvojušu sieviešu sarunu par mūsdienu bērniem. Bērni esot šausmīgi, rupji, agresīvi, neaudzināti, viņu laikos bērni bija pieklājīgāki, čaklāki, gudrki u.t.t.. Kas notiekot ar mūsdienu jaunatni? Mani ļoti sadusmoja šī saruna, bet centos būt pieklājīga, tādēļ neiejaucos, bet man bija ko teikt. Tādēļ, labi, ka varu izteikties šeit! :)

Tādas sarunas ir daudz un bieži. Bet kas ir mūsu bērni? Mūsu spogulis, sabiedrības spogulis. Kāda ir mūsdienu sabiedrība? Es runāju vidēji, aptuveni.., ir daļa sabiedrības, kas dzīvo laimīgi, harmoniski, viņiem varbūt nav kaudze naudas, bet materiālās vērtības netiek liktas laimes pamatā. Viņi neraud par esošo sistēmu, bet dzīvo paši, sev un bērniem! Viņi ir laimīgi un apmierināti ar dzīvi, jo novērtē to, kas ir, nesamierinās ar esošo sistēmu, vienkārši to ignorē. Cita daļa, pesimistiski noskaņoti īgņi, viņi grib "apšaut" visus valsts "apzadzējus", skatās regulāri ziņas un "Degpunktā" un visādus smadzeņu zombējošos raidījumus, lamājas pie televizora, uz kaimiņiem, izgāž dusmas uz ģimeni, uz kolēģiem, autobusā, uz ielas. Un citi, kas dara sava darbu, strādā, pelna, ceļo, dzīvo no algas līdz algai. Viņi neiesaistās sabiedriskās aktivitātēs, pa lielam viņiem vienalga, kas notiek. 

Tās tādas pamanāmākās sabiedrības grupas. Pa lielam, tāda ir mūsu sabiedrība. Ja arī tā mūsdienu jaunatne ir tāda, kā raksturoja sievietes autobusā, vai tad tāda nav mūsu sabiedrība? Un vai tad mēs - sabiedrība neesam atbildīga par šiem bērniem un vai tad šie bērni arī nav sabiedrības daļa un pieaugušo spogulis? Mēs paši esam atbildīgi par bērniem, bērni mācās no mums!

Katrs bērns piedzimst īpašs, unikāls un nesabojāts. Bērnu veido vide, bērns kopē vecākus, bērns visu uzsūc kā švammīte. Bērnu arī veido piedzīvotais, notikumu, pieredze, gan pozitīvā, gan negatīvā. Ja bērns ir sabojāts, tas tā ir tikai un vienīgi pieaugušo atbildība. Bet arī mums - pieaugušajiem ir jāspēj mācīties, un necensties kļūt visgudriem, bet būt atvērtiem mācīties, jā, arī no bērniem. 

Atbildīga audzināšana

Sen esmu sapratusi, ka nav pareizi vai nepareizi un nav divi vienādi bērni. Katrs bērns bērns ir unikāls, katrs bērns ir personība. Vienmēr, kopš bērnu piedzimšanas esmu klausijusies tikai un vienīgi sevī, lai izjustu bērnu, saprastu bērnu un sniegtu viņam tieši to, kas nepieciešams tieši viņam. 

Bieži uzklausu pārmetumus tieši no gados vecākiem cilvēkiem, par to, ka bērnu lutinu, par to, ka audzinu savādāk, nekā varbūt citiem pieņemts. Es aAudzinu bērnu pēc savas intuīcijas, tā kā viņu jūtu redzu, pazīstu. Katrs bērns ir individuāls un katram ir vajadzīga individuāla pieeja. Aiz katras bērna kaprīzes, neapmierinātības slēpjas kaut kas daudz dzilāks. Bērnam ir ļoti daudz emocijas un sajūtas, iekšējie pārdzīvojumi, kurus mēs pieaugušie nesaprotam un bieži vien negribam pieņemt. Bērns neraud tāpat vien, bez iemesla, bērns nekaprīzējas tāpat vien, bez iemesla. Bērns pauž savas emocijas tā kā viņš māk. To nevajag apspiest, nevajaug salauzt bērnam personību, nevajag bērnam pārmest to, ka vioņš ir emocionāls, ka viņš pārdzīvo. Ar bērnu ir jārunā, neatkarīgi no viņa vecuma. Arī ar zīdaini ir jārunā, ir jāskaidro un jāizstāsta.

Iesaku izlasīt šo rakstu:

Neparastie bērni

Jaunais gadsimts atnes mums jaunus pārsteigumus. Skolnieku vecāki arvien biežāk izjūt, ka ar izglītības sistēmu kaut kas nav īsti kārtībā... Ģimenē aug  neparasts bērns… Viņa klātbūtne mājiniekus gan priecē, gan mulsina, gan reizēm pat sāpina…Skolotāji ir izmisumā, jo bērns neiekļaujas nekādos rāmjos… Biedējošas diagnozes, bezjēdzīga ārstēšana, pesimistiskas nākotnes prognozes…

Kaut arī liels literatūras klāsts un masu mēdiji pieskaras psihes fenomeniem, to patiesā daba vēl joprojām lielā mērā atrodas mistikas plīvura, baiļu un pat krasa nolieguma un naida aizsegā. Daudzas psihiskās spējas izmantojam ikdienā, taču to eksistenci neapzināmies vai noliedzam: intuīciju vai pareģojošu sapni nesaistām ar psihes spēju nolasīt informāciju no Visuma energo-informatīvā lauka, atklāsmes it kā “no zila gaisa” nesaistām tās ar spēju “gaiši zināt”. Patiesības mirkļos izjūtam enerģijas plūsmas pastiprināšanos ķermenī, kritiskos brīžos domās dzirdam brīdinājumus, izjūtam savā ķermenī otra cilvēka sāpes, ieejot svešā telpā, jūtam tajā “sliktas enerģijas”, taču mēs nenojaušam, ka tā izpaužas mūsu dabiskās psihiskās spējas.

Mēs funkcionējam kā “raidītāji”, sūtot ārā savas domas, jūtas un emocijas, un mūsos ir “iebūvēts” mehānisms šādas informācijas uztveršanai. Varam tai pievērst uzmanību, uzticēties tai un to izmantot, vai arī to ignorēt. Lielākā daļa diemžēl izvēlas otro. Esam pieradināti, ka visai informācijai ir jānāk caur mūsu fiziskajiem maņu orgāniem. Psihes uztveres spējas neiederas mūsu realitātes ainā un nesaskan ar rietumu kultūras valdošo uzskatu sistēmu – materiālismu.

Spējas, kuras esam raduši definēt kā “ekstra-“ un “para-“, patiesībā ir dabiskas vesela, integrēta cilvēka spējas. Par “paranormālām” saucam parādības, kuru cēloņus ar ne-vesela cilvēka energo-informatīvās sistēmas aizbloķētajiem uztveres kanāliem nav iespējams uztvert un interpretēt. Mūsu uztveres kanālus bloķē mūsu sistēmā uzkrātās negatīvās emocijas un no objektīvajiem Visuma likumiem atšķirīgās domu formas un uzskatu sistēmas. Radot nosaukumus ar “ekstra-“un “para-“ sākumā, par atskaites sistēmu ņemta cilvēces dominējošā vairākuma ierobežotā pieredze un valdošās uzskatu sistēmas pieņēmumi par to, kas ir “norma” - pieņemot tikai to nelielo daļiņu no objektīvās realitātes, kuru iespējams uztvert ar nobloķētu uztveres sistēmu.

Liela daļa mūsdienu bērnu dzimst ar paaugstinātām sensorajām un psihiskajām spējām, taču viņiem nav konteksta, kurā tās saglabāt, attīstīt, izpaust, izprast un konstruktīvi izmantot. Viņu uztveres sistēma reaģē uz daudz vairāk stimuliem, nekā esam raduši uztvert. Tādi bērni var dzirdēt skaņas, kuras mēs nedzirdam, redzēt krāsas un gaismas, kas citiem nav saskatāmas. Viņi ir īpaši jūtīgi visās sfērās. Viņi spēj lasīt un raidīt domas, un pat Cilvēku domas kilometriem tālu var iedarboties uz viņu apziņu, radot milzīgu apjukumu. Viņi spēj redzēt auras un ne-miesiskas būtnes, spēj uztvert informāciju tiešā veidā. Bērni var reaģēt fiziski uz to pārtiku un substancēm, ar kurām citi tiek galā tīri labi. Viņi ir jūtīgi pret nedabisko, sintētisko uzturā, higiēnas precēs, apģērbā un attiecībās. Viņi uztver un reaģē uz citu cilvēku slēptajām negatīvajām emocijām un domām, nemākot aizsargāties no šīs negativitātes gūzmas. Viņu izmisums izpaužas kā vardarbība. Viņi redz patoloģijas visdažādākajās struktūrās un nav iebarojami ar meliem un puspatiesībām, un tādēļ nereti atsakās pieņemt skolā mācīto.

Vai viņam piemīt “sindromi” un “traucējumi”? Vai arī tie ir vienkārši bērni daudz augstākā cilvēces attīstības fāzē, nekā mēs šajā pasaulē, kurā vēl oficiālā līmenī neeksistē koncepcija šādai iespējai? Bērniem pašiem vēl nav izpratnes, ko darīt un kā tikt galā ar spējām, kuras lielais vairums cilvēku vēl joprojām uzskata par ne-normālām vai para-normālām. Zem smagā sabiedrības spiediena un neizpratnes daudzi bērni no šīm dabiskajām spējām atsakās, gala rezultātā pakļaujot sevi izmisumam, depresijai un pat pašnāvībai. Izglītības sistēma un audzināšanas metodes nespēj nodrošināt viņu vajadzībām atbilstošu vidi un mācību programmas. Viņiem tiek diagnosticētas hiperaktivitāte un uzmanības deficīta sindroms… viņiem paraksta zāles…

Vecāki, psihologi un pedagogi nezina, kādēļ šie bērni ir savādāki, un tādēļ nespēj viņiem palīdzēt.
Zinātne ir pierādījusi, ka visas parādības var izskaidrot kā apziņu, enerģiju un informāciju, un to mijiedarbību. Kosmisko procesu rezultātā Zemes enerģētiskā vibrācija strauji paaugstinās, un tam ir ārkārtīgi spēcīga ietekme uz mūsu apziņu. Pieaugušo apziņai vēl jāmainās līdzi Zemes vibrācijas straujajām izmaiņām, bet bērni jau dzimst sagatavoti tam Zemes stāvoklim, kāds tas būs vēl pēc dažiem gadiem. Taču – viņus audzina un skolo vecajā sistēmā rūdītās pieaugušo paaudzes, grūstošās sistēmas pārstāves. Šie bērni neiekļaujas šādā ainā! Viņi gatavi laikam, kad ekstrasensorās spējas tiks uzskatītas par dabisku dzīves faktu, un kad telepātiska komunikācija būs ikdienas norma. Viņi jau tagad apzinās, ka informācijas iegūšanai nav jāvēršas pie kādiem ārējiem avotiem, jo visa informācija ir atrodama sevī pašā. Tas nozīmē, ka mūsu uzskati par “pareizo” bērnu attīstības ātrumu un snieguma standartiem būs nepārtraukti jāmaina, jo citādāk tie kļūs bezjēdzīgi.

Dažādu nozaru zinātnieki un speciālisti ir konstatējuši faktu, ka šodien saskaramies ar bērniem, kuriem ir pavisam citāda DNS, īpašs ķermeņa magnētiskais starojums, savādākas iekšējo orgānu funkcijas un īpašas psihiskās spējas.

Starptautiskajā apritē šie bērni, atkarībā no viņu specifiskajām īpatnībām un uzdevumiem, tiek saukti par indigo bērniem, kristāliskās vibrācijas bērniem, bērniem ar īpašām psihiskām spējām, zvaigžņu bērniem, varavīksnes bērniem, delfīnu bērniem, gadu tūkstošu mijas jeb zelta laikmeta bērniem, AIDS bērniem u.c. Ja mēs pratīsim izmainīt savu domāšanu un attieksmi pret bērniem, tad potenciāli visiem bērniem būs iespējas attīstīt Dieva dotās dāvanas – jo visi bērni ir īpaši!

http://www.geocities.com/jaunalaikmetaberni/

Bloga ieraksta paraugs

Šis parauga ieraksts Tavā blogā tika automātiski izveidots, lai demonstrētu kā izskatās bloga ieraksts. Šo ierakstu vari droši dzēst ārā.

Lai labotu ierakstu, spied Labot ierakstu ieraksta augšpusē. Lai pievienotu vai dzēstu ierakstus, izmanto pilno Bloga redaktoru, kuru vari aktivizēt no rīku joslas kreisajā pusē.