Mūsu bērni
Tādas sarunas ir daudz un bieži. Bet kas ir mūsu bērni? Mūsu spogulis, sabiedrības spogulis. Kāda ir mūsdienu sabiedrība? Es runāju vidēji, aptuveni.., ir daļa sabiedrības, kas dzīvo laimīgi, harmoniski, viņiem varbūt nav kaudze naudas, bet materiālās vērtības netiek liktas laimes pamatā. Viņi neraud par esošo sistēmu, bet dzīvo paši, sev un bērniem! Viņi ir laimīgi un apmierināti ar dzīvi, jo novērtē to, kas ir, nesamierinās ar esošo sistēmu, vienkārši to ignorē. Cita daļa, pesimistiski noskaņoti īgņi, viņi grib "apšaut" visus valsts "apzadzējus", skatās regulāri ziņas un "Degpunktā" un visādus smadzeņu zombējošos raidījumus, lamājas pie televizora, uz kaimiņiem, izgāž dusmas uz ģimeni, uz kolēģiem, autobusā, uz ielas. Un citi, kas dara sava darbu, strādā, pelna, ceļo, dzīvo no algas līdz algai. Viņi neiesaistās sabiedriskās aktivitātēs, pa lielam viņiem vienalga, kas notiek.
Tās tādas pamanāmākās sabiedrības grupas. Pa lielam, tāda ir mūsu sabiedrība. Ja arī tā mūsdienu jaunatne ir tāda, kā raksturoja sievietes autobusā, vai tad tāda nav mūsu sabiedrība? Un vai tad mēs - sabiedrība neesam atbildīga par šiem bērniem un vai tad šie bērni arī nav sabiedrības daļa un pieaugušo spogulis? Mēs paši esam atbildīgi par bērniem, bērni mācās no mums!
Katrs bērns piedzimst īpašs, unikāls un nesabojāts. Bērnu veido vide, bērns kopē vecākus, bērns visu uzsūc kā švammīte. Bērnu arī veido piedzīvotais, notikumu, pieredze, gan pozitīvā, gan negatīvā. Ja bērns ir sabojāts, tas tā ir tikai un vienīgi pieaugušo atbildība. Bet arī mums - pieaugušajiem ir jāspēj mācīties, un necensties kļūt visgudriem, bet būt atvērtiem mācīties, jā, arī no bērniem.