Kas notiek ar mūsdienu bērniem..?

Pusotru gadu dzīvoju ārpus Rīgas un kaut kā tik ļoti esmu no tās vides atradinājusies un jūtos kā tādā drošā, mierīgā ligzdiņā. Daudz kas no realitātes arī šķet iet secen. Liekas, ka viss kārtībā, bērni aug, attīstās, vecākā iet dārziņā, tur arī viss labi, mierīgi. Dārziņā visi draudzīgi, laipni, smaidīgi! Sūdzības nav, sliktu ziņu no dārziņa arī nav. Cik satieku citu bērnu mammas, laipnas, smaidīgas, ne par ko nesūdzās. Izklausās pēc leiputrijas? Gluži tā nav, bet ir ļoti savādāk nekā bija dzīvojot Rīgā. Meitiņa iet privātajā dārziņā - Valdorfa, no turienes lielā mērā tas lielais miers un harmonija. Un meitai šī vide tik ļoti piemērota, to es jūtu kā mamma.

Tā ir tā mūsu pasaulīte, kurā dzīvojam! Bet..., aizbraucu uz Rīgu, vai pat pietiek parunāties ar kādu mammu no Rīgas, tad, protams skan: Labrīt realitātē. Rīga ir lielpilsēta un tur protams ir nesalīdzināmi lielāks skaits bērnu, līdz ar to ikdienā sastopami ļoti daudz un dažādas sabiedrības. Nu tur, kā es saku-miniatūra Latvija. Ja gribi zināt vidējo Latvijas sociālo situāciju, padzīvo Rīgā. varbūt es pārāk sapņaini un tēlaini izsakos.., bet par ko vispār šis raksts.

Pirms nedēļas biju ar vecāko meitiņu pie logopēda Rīgā. Nekas nopietns, vienkārši vēlējos speciālista konsultāciju, lai zinātu vai ar valodiņu viss normāli, jo meitiņa neizrunā mīkstās zilbes un vairākus burtiņus neprot pateikt. Logopēde ar viņu padarbojās nedaudz, pastāstīja ko un kā mums mājās trenēties, lai tās skaņas iemācītos. Tad piedāvāja pēc divām nedēļām atbraukt vēlreiz. Nu ja piedāvā, tad atbrauksim!

Šodien bijām atkārtotā vizītē. Speciāliste nedaudz ar meitiņu aprunājās, teica, ka ir progresējusi. Jautāja man cik daudz mājās trenējāmies, es tā nedaudz sakautrējusies teicu, ka divus vingrinājumus gandrīz katru dienu, bet citus retāk, jo tos citus meitiņa nelabprāt dara, ļoti jāpierunā viņa uz to. Sajutos nedaudz vainīga. Dakterīte man teica, malači, var redzēt, ka mājās strādājat. Es samulsu par uzslavu, jo nemaz jau tā mājās nestrādājām. Dakterīte teica, ka vairāk mums nav nepieciešams pie viņas braukt, jo meitiņai ar attīstību un runu viss ir labi. Viņai ieteica parunāt bērnu dārzā ar audzinātājām, ierosināt dienā 10-15 minūšu logopēdisko nodarbību, tas visiem bērniem varētu būt noderīgi un vērtīgi. Turklāt bariņā bērni labprātāk darbojas! Viņa man iedeva materiālus, aprakstiņus.

Runājām par meitiņas attīstību, līdz aizrunājāmies par mūsdienu bērniem kopumā. Es biju šokēta no dzirdētā. Viņa strādā arī vienā Rīgas skolā par logopēdu. Viņai ir kolēģi, kas strādā citās skolās un kopējā situācija esot briesmīga. Bērniem ir ļoti izplatītas runas problēmas, dažādi attīstības traucējumi līdz pat psihiskām saslimšanām. Piemēram, šodien pirms mums trīs bērniņus viņai nācās nosūtīt pie psihiatra uz konsultāciju, jo esot nopietni attīstības traucējumi, jau ielaisti. Bet, cik no vecākiem patiesi reaģē uz speciālistu ieteikumiem un ņem vērā tos. Daudziem šķiet, ka gan jau viss no sevis sakārtosies, gan jau bērnu dārzs, skola parūpēsies par atvasīti. Pēc tam ir lielas acis, akvai ak Dievs, bērnam sliktas sekmes, izslēdz no skolas, bērns pīpē, dzer..., nu tie ir tie labākie scenāriji... Rūpes un atbildība par bērnu ir jāuzņemas vecākiem. Bērnam ir nepieciešama uzmanība, mīlestība, rūpes, tā ir kā barība, vitamīni emocionālajai attīstībai, veselībai..

Visa cēlonis ir uzmanības trūkums, darbos aizņemtie vecāki. Kā arī, protams graujošā izglītības sistēma, pedagogu zemā motivācija, uz dresūras principiem balstīdās apmācību metodes. Bērniem jau pirmsskolas vecumā zūd dabīgā zinātkāre, zūd motivācija, zūd spējas domāt, pieņem lēmumus un risināt problēmas.

Viņa stāstīja, ka piemēram jau pirmajā klasītē bērni vairs nesaprot normālu valodu, sarunu. Skolotājam ir jābļauj, jo citādi bērni nereaģē. Reaģē tikai uz paceltu balsi.

Tikai nemēģiniet kāds pateikt, ka pie tā ir vainojami bērni, ka bērni ir slikti vai bērni ir jāsoda. Mēs dzīvojam tādā ļoti steidzīgā laikmetā, visi skrien un steidzās, materiālās vērtības tiek liktas augstāk par morālajām, bērni tiek atstāti novārtā vai pilnībā atdoti izglītības iestāžu audzināšanā, bērnu emocionālās vajadzības netiek apmierinātas, bērns tiek netaisnīgi sodīts. Liela daļa vecāki neapzinās, ka bērnam nepietiek vien ar to, ka viņš ir pabarots un apģēŗbts, bērnam svarīgākais par visu ir vecāki, svarīgāk par visu ir būt mīlētam, saprastam, uzklausītam un redzamam!

Bērna emocionālā veselība

Bērnu dabiskā attīstība tieši tā arī norisinās-dabiski. Neeksistē nekādi attīstības kalendāri, katrs bērns ir individuāls un katram ir savi attīstības tempi un īpatnības. Šeit es nerunāju par medicīniskiem jautājumiem. Ir protams normas. Es runāju par jaunu iemaņu apgūšanu, pasaules iepazīšanu, izpratni.

Emocionālā pasaule
Katram bērnam ir savas rakstura īpatnības, sava emocionālā pasaule un personības īpašības. Tās labi sāk parādīties jau no 6 mēnešu vecuma, ja sekojam līdz bērna uzvedībai un attieksmei pret apkārtējo pasauli. Ja ir cieša sadarbība ar bērnu, tad ir viegli sekot līdz viņa attīstībai un izprast viņa būtību, saprast viņa emocionālo valodu. Tas savukārt ir galvenais priekšnoteikums draudzīgam kontaktam ar bērnu. Draudzīgs kontakts savukārt nozīmē pozitīvu bērna audzināšanu. Bērns klausās, ieklausās, uztver, uzticās. Ir svarīgi bērnu mācīt caur praktisko pieredzi un protams, pats galvenais, mīlestību.

Mums ir jāsaprot tas, ka bērnam ir nepieciešama nedalīta uzmanība un mīlestība. Tā baro bērna emocionālo pasauli, veido harmoniju bērnam, tās ir rezerves visai dzīvei, kas mums bagātīgi jāiedod bērnam pirmajos dzīves gados.

Runājot par šo tēmu, daudz dzirdu terminu "lutināšana", vairāk tieši no gados vecākiem cilvēkiem. Nav izlutināti cilvēki, ir kompleksaini, nelaimīgi, bailīgi, trauksmaini-tas ir rezultāts padomju laiku audzināšanas metodēm. Un, tas, kas derēja mums, mūsu vecākiem, neder šai paaudzei. Dzīve, attīstība kustas uz priekšu, lai mēs iekļautos šajā pasaules ritējumā, arī mums irjākustas uz priekšu.

Katrā vecumā ir savas attīstības īpatnības. Ir jāsaprot, ka bērna vienīgā valoda un veida kā izpaust savas emocijas ir raudāšana, bļaušana, "kaprīzēšanās", jo viņš vēl netapazīst savas emocijas, līdz ar to nemāk par tām runāt. Bērnam ir jāļauj izdzīvot katru vecumu, caur to viņš iepazīst pasauli un arī emocijas. Tikai iepazīstot emocijas, ar tām ir iespējams "sadraudzēties" un iemācīties par tām runāt.

Tas, ka bērns kašķējas, neklausa u.t.t.., tas nozīmē, ka viņam ir savas prasības un vajadzības un viņš tās izpauž tādā veidā kādā prot. Par to sodīt bērnu bav gudri, jo ar to var panākt, to, ka bērns sevī noslēdzās un viņam "ieprogrammējas", ka izpaust emocijas ir slikti. Ar bērniem ir jārunā, jāveido dialogs jau no mazas bērnības, lai viņam veidojas uzticēšanās vecākiem. Sodīt bērnu nepamatojot sodīšanas iemeslu uzveido barjeru starp vecākiem un bērniem, sodīšana nepamatojot var atstāt ļoti nopietnas sekas uz bērna emozionālo veselību, kā rezultātā rodas visi trakie kompleksi, kā sekas ļoti bieži ir dažādas atkarības!

Tas nenozīmē bērnam visu atļaut, visā pakļauties, tas nozīmē likt apzināties sekas. Saprast savas uzvedības sekas, mācīties labu uzvedību, izprast, kas ir labi, kas slikti, kas pareizi, kas nepareizi! Mērķis ir bērnam iemācīt caur pieredzi!

Bloga ieraksta paraugs

Šis parauga ieraksts Tavā blogā tika automātiski izveidots, lai demonstrētu kā izskatās bloga ieraksts. Šo ierakstu vari droši dzēst ārā.

Lai labotu ierakstu, spied Labot ierakstu ieraksta augšpusē. Lai pievienotu vai dzēstu ierakstus, izmanto pilno Bloga redaktoru, kuru vari aktivizēt no rīku joslas kreisajā pusē.