Bērna emocionālā veselība
24. septembris, 2014 pl. 14:47,
Nav komentāru
Bērnu dabiskā attīstība tieši tā arī norisinās-dabiski. Neeksistē nekādi attīstības kalendāri, katrs bērns ir individuāls un katram ir savi attīstības tempi un īpatnības. Šeit es nerunāju par medicīniskiem jautājumiem. Ir protams normas. Es runāju par jaunu iemaņu apgūšanu, pasaules iepazīšanu, izpratni. Emocionālā pasaule
Katram bērnam ir savas rakstura īpatnības, sava emocionālā pasaule un personības īpašības. Tās labi sāk parādīties jau no 6 mēnešu vecuma, ja sekojam līdz bērna uzvedībai un attieksmei pret apkārtējo pasauli. Ja ir cieša sadarbība ar bērnu, tad ir viegli sekot līdz viņa attīstībai un izprast viņa būtību, saprast viņa emocionālo valodu. Tas savukārt ir galvenais priekšnoteikums draudzīgam kontaktam ar bērnu. Draudzīgs kontakts savukārt nozīmē pozitīvu bērna audzināšanu. Bērns klausās, ieklausās, uztver, uzticās. Ir svarīgi bērnu mācīt caur praktisko pieredzi un protams, pats galvenais, mīlestību.
Mums ir jāsaprot tas, ka bērnam ir nepieciešama nedalīta uzmanība un mīlestība. Tā baro bērna emocionālo pasauli, veido harmoniju bērnam, tās ir rezerves visai dzīvei, kas mums bagātīgi jāiedod bērnam pirmajos dzīves gados.
Runājot par šo tēmu, daudz dzirdu terminu "lutināšana", vairāk tieši no gados vecākiem cilvēkiem. Nav izlutināti cilvēki, ir kompleksaini, nelaimīgi, bailīgi, trauksmaini-tas ir rezultāts padomju laiku audzināšanas metodēm. Un, tas, kas derēja mums, mūsu vecākiem, neder šai paaudzei. Dzīve, attīstība kustas uz priekšu, lai mēs iekļautos šajā pasaules ritējumā, arī mums irjākustas uz priekšu.
Katrā vecumā ir savas attīstības īpatnības. Ir jāsaprot, ka bērna vienīgā valoda un veida kā izpaust savas emocijas ir raudāšana, bļaušana, "kaprīzēšanās", jo viņš vēl netapazīst savas emocijas, līdz ar to nemāk par tām runāt. Bērnam ir jāļauj izdzīvot katru vecumu, caur to viņš iepazīst pasauli un arī emocijas. Tikai iepazīstot emocijas, ar tām ir iespējams "sadraudzēties" un iemācīties par tām runāt.
Tas, ka bērns kašķējas, neklausa u.t.t.., tas nozīmē, ka viņam ir savas prasības un vajadzības un viņš tās izpauž tādā veidā kādā prot. Par to sodīt bērnu bav gudri, jo ar to var panākt, to, ka bērns sevī noslēdzās un viņam "ieprogrammējas", ka izpaust emocijas ir slikti. Ar bērniem ir jārunā, jāveido dialogs jau no mazas bērnības, lai viņam veidojas uzticēšanās vecākiem. Sodīt bērnu nepamatojot sodīšanas iemeslu uzveido barjeru starp vecākiem un bērniem, sodīšana nepamatojot var atstāt ļoti nopietnas sekas uz bērna emozionālo veselību, kā rezultātā rodas visi trakie kompleksi, kā sekas ļoti bieži ir dažādas atkarības!
Tas nenozīmē bērnam visu atļaut, visā pakļauties, tas nozīmē likt apzināties sekas. Saprast savas uzvedības sekas, mācīties labu uzvedību, izprast, kas ir labi, kas slikti, kas pareizi, kas nepareizi! Mērķis ir bērnam iemācīt caur pieredzi!