Kā radās Valdorfepdagoģija
24. septembris, 2014 pl. 14:01,
Nav komentāru
Viens no ievērojamākajiem alternatīvās pedagoģijas pārstāvjiem ir
Rūdolfs Šteiners. Viņa izstrādātā pedagoģijas teorija vēsturē tiek
apzīmēta kā Valdorfpedagoģija. Rūdolfs Šteiners (1861 - 1925) ir vācu filozofs, antropofilozofijas pamatlicējs, Valdorfpedagoģijas teorētiķis un arī praktiķis. Dzimis Kraljevicā dzelzceļa ierēdņa ģimenē. Sešdesmito gadu beigās Šteineru ģimene pārcēlās uz Noidorfelu Vīnes tuvumā. Viņš studēja Vīnes Tehniskajā augstskolā dabas zinības. Tur R. Šteiners pievērsās vācu ideālistiskajai filozofijai (J. Fihte, G. Hēgelis, F. Šellings, F. Nīče u.c.).
Valdorfskolas pedagoģiskā koncepcija un tās būtība
1) skolai jāsekmē skolēna spējas atvērties dzīvei un pasaulei. Tas nozīmē, ka pāragra intelektualizācija un specializācija ir noraidāma un atvairāma, katrā mācībvielā (tematā) jāatklāj cilvēktēls;
2) mākslinieciskajam elementam jācaurstrāvo visi mācībpriekšmeti. Mācībām jābūt skolotāja veidotam mākslas darbam, tās jāveido saskaņā ar mākslas likumiem.
3) audzināšana noris galvas un roku, priekšstatu un gribas kopdarbībā, mijietekmēs. Darbībā atklājas, izpaužas dzīvīgums (vitalitāte). Darbībā izpaužas arī bērna patstāvība, un tai ir liela nozīme to mācībpriekšmetu apguvē, kuros dominē bērna pasīvs vērojums. Tas nepieciešams, lai bērns veselīgi pārdzīvotu šo situāciju;
4) jāsekmē daudzveidība, kas nodrošina individuālās mācīšanās iespējas.
Proti, jāsekmē:
• metožu daudzveidība
• mācību vietu maiņa (dārzs, skatuve, darbnīca utt.),
• savas iniciatīvas realizēšanas daudzveidība (tirgū, svētkos).
R. Šteiners uzskata ,“ kā cilvēce attīstās no vienas kultūras pakāpes uz nākamo kultūras pakāpi, uzņemot sevī jaunus impulsus, tā arī skolēns iziet ar “septiņjūdžu zābakiem” skolas gados visu cilvēces vēsturi – no pirmatnējās pasaules pasakām, valodas, rakstiem, skaitļiem, mūzikas, glezniecības, zīmēšanas, rokdarbu, ritmu, rotaļu pirmsākumiem 1. klasē līdz 20. gadsimta krīzēm, pasaules kariem utt. 9. klasē. 9. klasē skolēni rakstiski patstāvīgi izstrādā diplomdarbu un aizstāv to” . Valdorfpedagoģijas piekritēji uzskata, ka cilvēks piedzīvo dažādus attīstības posmus, kurus visus viņš arī izdzīvo. Vecumposmi Valdorfpedagoģijā :
Raksturojot Valdorfskolas galvenos darbības principus, jāsaka, ka tie būtiski atšķiras no citām mācību iestādēm. Valdorfskola nav valsts iestāde. Nav nekādu augstāku valsts iestāžu par šo skolu. Tā vispirms ir skolotāju- domubiedru kolēģija. Valdorfskolu veido bērnu vecāki un skolotāji, bet tās darbību organizē gan vecāki un skolotāji, gan paši audzēkņi kopīgā darbā. Pēc autores domām, šāda sadarbība palielina vecāku lomu bērna izglītībā. No vienas puses, vecāki ir vienmēr informēti par bērna sekmēm skolā, viņa attīstības līmeni un individuālajām spējām, no otras puses, bērns jūt, ka vecāki interesējas un blakus bērnam izglītības iegūšanas procesā, tādējādi bērns ir mierīgāks, viņam ir lielāka motivācija censties apgūt pēc iespējas labāk mācību vielu.
Skolā darbojas kolektīvā pašpārvalde- skolotāju kolēģija. Valdorfskolā nav augstāko institūciju iecelta direktora. To no sava vidus uz vienu mācību gadu izvirza pats Valdorfskolas kolektīvs. Skolotāju kolēģijas sapulces notiek regulāri. Visa skolas pedagoģiskā kolektīva klātbūtnē katrs skolotājs sīki izskata savu pieredzi darbā ar klasi. Šīs regulārās sanāksmes padara skolu par vienotu organismu. Sanāksmēs ne tikai tiek apspriestas dažādas problēmas un principi, bet tiek apspriesti arī katra skolotāja personīgos sasniegumi un tie tiek padarīti pieejami visam kolektīvam, lai katra skolotāja individuālie sasniegumi kļūtu par visu sasniegumiem, dot savu pieredzi kopējā lietošanā, tādējādi jau pašā sākumā novēršot jebkādas konkurences iespējas. Sapulcēs tiek pārrunāts katrs gadījums, kad skolēns izpelnījies skolotāja uzmanību – labā vai sliktā nozīmē. Būtiskākais ir, uz jebkuru negāciju skatīties ar izpratni. Kopīgi meklējot labāko risinājumu skolēnu pārkāpumiem, pedagogi gūst pieredzi un daudz vērtīgu atziņu. Starp skolotājiem nepastāv nekādas atšķirības, vienīgi tās, kas izriet no viņu pašu iniciatīvas un darba noteikumiem.
Visiem skolā ir vienādi noteikumi, likumi un darba samaksa. Šāds darbības princips pēc rada labvēlīgāku gaisotni mācību procesā. Skolotāju kolektīvs ir draudzīgs, nav nekādu intrigu, tādējādi radot skolēnos piemēru par darba apstākļiem, attiecinot to ne tikai uz skolas darba vidi.