Mīti un patiesības par Valdorfpedagoģiju
5. oktobris, 2014 pl. 13:06,
Nav komentāru
Ir saprotams, ka viss jaunais un neparastais lielai sabiedrības daļai ir nepieņemams, jo ir grūti atteikties no vispārpieņemtajiem stereotipiem. Un tas ir gaužām skumji, ja vadāmies pēc tā, ko kāda tante teica kaimiņos vai televīzijā, nevis veidojam paši savu, objektīvo, loģisko viedokli. Piemēram, esmu dzirdējusi, ka bērniem, kas nāk no privatajiem dārziņiem (te pat nav runa konkrēti par Valdorfdārziņu) ir grūti iejusties skolā. Nesaprotu, no kurienes šāda pārliecība, jo tas ir diezgan neloģiski, ja izprotam bērna attīstības īpatnības un būtību, bērnu emocionālās vajadzības. Bet neloģiski tas ir ne tikai no šiem apsektiem. Gribu padalīties savos vērojumos, secinājumos un apkopotai informācijai. Runāšu konkrēti par Valdorfa bērnu dārzu.
Bērnu dārzs ir starpposms starp ģimenes dzīvi un lielo (skolas) dzīvi. Bērnu dārzā bērns iegūst jaunu dzīves pieredzi, no mājas vides viņš nokļust pilnīgi jaunā, bet svešā, nezināmā pasaulē. Bērnu dārzs ir sagatavošanās skolai, ne tikai sniedzot bērnam vajadzīgās zināšanas, bet bērnam nepieciešama arī emocionālā sagatavotība.
Protams, visgalvenā un svarīgākā loma ir ģimenei, bet tomēr, vidēji, bērni bērnu dārzā pavada lielu daļu sava laika, tāpēc bērnu dārza loma arī ir nozīmīga.
Man nesaprotams ir apgalvojums, ko nesen dzirdēju no kādas sievietes televīzijā, kura teica, ka skolā iejusties ir grūtāk tiem bērniem, kas nāk no privātajiem bērnudārziem, bērniem kuri ir loloti. Nez, tai sievietei pašai ir bērni? Ja ir, tad gribētu zināt cik laimīgi, harmoniski. Bērna viena no pamatvajadzībām ir mīlestība. Caur mīlestību veidojas harmoniska, droša, par sevi pārliecināta, atbildīga un sabiedriska personība. Mīlestība-tas ir priekšnoteikums bērna pilnvērtīgai attīstībai.
Tieši uzmanības trūkums ir par iemeslu dažādām personības problēmām. Un mīlestības un uzmanības nekad nevar būt par daudz bērnam.
Esmu pilnbīgi pārliecināta, ka bērni, kas saņem pietiekami daudz uzmanības un mīlestības ir laimīgi, harmoniski, par sevi pārliecināti, atvērtāki, sabiedriskāki, pozitīvāki, patstāvīgāki. Un tas ir galvenais priekšnoteikums un galvenais pamats cilvēka pilnvērtīgai dzīvei. Šādi cilvēki iet pa dzīvi droši, viņi zina ko grib, viņi spēj uzņemties atbildību, viņi spēj risināt problēmas, viņi netaisa histērijas no sīkumiem, viņiem ir savs viedoklis! Un, kur ir loģika, ka šādiem bērniem ir grūti iekļauties parastajā skolā. Manuprāt, viņi ir vairāk sagatavoti dzīvei!
Zemāk es apkopoju informāciju, šoreiz tieši par Valdordārziņu. Šie ir objektīvi viedokļi, jo tiem ir pamatojums.
- Esmu dzirdējusi, ka bērniem, kas auguši Valdorfa vides „siltumnīcas” apstākļos ir grūti adaptēties reālajā dzīvē. Ar to es domāju saudzējošu attieksmi, mierīgu, harmonisku vidi, neviens viņus nesteidzina, nav standartu. Vai tā ir?
- Daudziem vecākiem ir šādas bažas un tas ir saprotami. Valdorfa pirmsskolas vide no vienas puses ir saistoša ar savu harmonisko, pozitīvo un radošo gaisotni, tomēr vairumam no mums ikdienas dzīve ne vienmēr ir tāda.
Bērni, kas apmeklē Valdorfa pirmsskolu nepavada šeit 24h. Izejot pa bērnudārza durvīm- mājās, sabiedrībā viņi piedzīvo visu to pašu, ko citi bērni. Tomēr viņiem ir arī šī cita pieredze, ka var būt vide, kur valda miers, harmonija, pieņemšana, radoša darbošanās. Tas ir papildus resurss, kas paliks uz visu mūžu, neatkarīgi no tā kādā skolā viņi mācīsies pēc tam, kādu dzīves ceļu izvēlēsies- iekšēja miera un drošības sala.
Atbildi sniedza: Rīgas Valdorfa pirmsskolas vadītāja Sandra Strūberga- valdorfpedagoģe ar vairāk kā 10 gadu pieredzi, kas joprojām izmanto ikvienu iespēju mācīties, kuras uzskatos dabiski iekļaujas jaunākās atziņas bērnu attīstības jomā, ir atvērta un saprotoša pret atšķirīgo. Sandras vecākā meita šogad pabeidz Valdorfa skolu un iestājās Rozentāla mākslas vidusskolā, arī jaunākās meitas mācās Rīgas Valdorfa skolā.
Avots: www.berniemdraudzigs.lv
Valdorfa pieejā pirmsskolas bērniem izmanto "mantijas" ideju – audzinātājs vai vecāki savus mazos bērnus apsedz un pasargā ar lielu, neredzamu apmetni. Tas nozīmē to, ka pieaugušie ir tie, kas nosaka dzīves kārtību un ievieš noteikumus, viņi vada bērnu dzīvi, uzliek tai rāmi. Bet no apmetņa pozīcijas – nevis ar svilpi komandējot, bet maigi, mierīgi un silti, taču noteikti. Zem apmetņa, būdami pasargāti no nepieciešamības izlemt, kā tikt cauri garajai garajai bērna dzīves dienai, viņi iegūst laiku. Un tas ir laiks, kas ļauj viņam kļūt par to, kas viņi ir, – spēlējoties, sadarbojoties ar citiem bērniem, klaiņojot mierīgi un netraucēti savā mitoloģiskajā iztēles pasaulē, līdz pienāks laiks pamosties un iziet pasaulē.
Avots: Liene Brizga-Kalniņa. www.satori.lv