Speciāliste iesaka: lasiet bērniem pasakas, nevis rādiet animācijas filmas!
Atceroties savu bērnību, noteikti daudzi no mums var teikt, ka grāmatas bija vesela pasaule, kurā nozust un ceļot, nejūtot laiku. Pasakas, stāsti, teikas un dzejoļi, bez tā visa bērnība nebūtu bijusi īsta. Tāpēc, atdzīvinot šīs jaukās sajūtas un emocijas, vēlams, lai arī mēs saviem bērniem lasītu, lai arī viņi piedzīvotu iespēju sajust visbrīnumainākos stāstus, kuri slēpjas grāmatu lappusēs.
Konsultē PII «Maziņš kā jūra» skolotāja Laima Dreimane-Zvilna.
Grāmatu lasīšana ir veids, kā mēs varam palīdzēt bērnam attīstīt viņa valodiņu. Patiesībā arī mēs, pieaugušie, šādā veidā bagātinām savu vārdu krājumu, jo ikdienas sarunvaloda nav tik krāšņa un bagāta kā literāri stāsti.
«Lasot grāmatas skaļā balsī, paplašinās vārdu krājums, mēs labāk izprotam vārdu uzbūvi, dzirdam, kā veidojas teikums. Tā kā ikdienā mēs daudzus vārdus literāri nelietojam, ir vārdi, kurus uzzinām tieši no grāmatām, īpaši, ja lasām latviešu tautas pasakas, kurās izmantoti daudz seno vārdu, pie kuriem jāapstājas un jāizprot to nozīme,» atklāj pirmsskolas skolotāja.
Laiks mūsu mazuļiem!
Vakara pasaciņas klausīšanās bērniem ir ļoti nozīmīga, jo tas ir laiks, kuru mēs, māmiņas, pavadām kopā ar savu mazo, bērnam nav jādala mūsu uzmanība ar citiem. Un nav pat svarīgi, vai mazajam ir tikai daži mēneši vai viņš jau runā un pazīst burtus, mēs varam lasīt, jo
bērnam ir nepieciešams laiks kopā ar mums.
Un desmit minūtes pirms došanās pie miera mēs noteikti varam atrast savā saspringtajā dienas steigā.
«Lasīšanai nav jābūt kā obligātam pienākumam, kā obligātai lietai. Tas ir vienkārši burvīgs brīdis, ko pavadīt kopā ar bērniem, un kāpēc lai tā nebūtu lasīšana?!» pārliecināta skolotāja Laima. «Lasot grāmatas simtiem reižu, bērns jau tās sāk papildināt, ātrāk pabeigt, noīsinot un trenējot atmiņu.»
Dzejoļi var šķist kā cita literārā pasaule, tomēr, kā pierāda pieredze, bērniem patīk dzejoļu grāmatas, skaitāmpantiņi, bilžu grāmatas, lielākiem jau interesē stāsti, pasakas, teikas. Ir bērni, kurus aizrauj filmas, kas veidotas pēc grāmatas motīviem. Arī tas ir labs veids, kā ieinteresēt lasīt un iepazīt plašo grāmatu pasauli.
Skolotāja: Animācijas filmas nosaka robežas, bet, lasot grāmatas, fantāzija ir neierobežota!
Lai arī cik ļoti mēs vēlamies, lai bērni lasītu grāmatas, tomēr visai bieži paši ieslēdzam televizoru vai datoru, lai bērni varētu skatīties animācijas filmas. Tomēr neviena multfilma, lai cik skaista un jauka tā būtu, nekad nevarēs aizstāt izlasīto grāmatās.
«Skatoties animācijas filmas, tur viss tiek parādīts priekšā un bērniem īsti vairs nav fantāzijas lidojuma, kāds tas var būt, lasot grāmatu, rosinot fantāziju un sapņojot,» secina pirmsskolas skolotāja Laima. «Ir ļoti interesanti, kad lielākiem bērniem lasām grāmatu, pēc tam viņi paši zīmē pasaku vai stāsta. Un šajā brīdī var redzēt atšķirību - katrs bērns uztver savādāk.
Grāmatu lasīšanas patika veidojas jau agrā bērnībā; ja mazais ar patīkamām sajūtām un emocijām atcerēsies to, kā esam viņam lasījuši grāmatiņas, viņš vēlēsies šīs sajūtas piedzīvot arī paaugoties un labprāt burtos pats.
Lasīsim saviem mazajiem, taču lasīsim arī paši sev, jo bērni mācās no mūsu piemēra, mums neizdosies rosināt bērnos grāmatu lasīšanas mīlestību, ja to nedarīsim mēs paši.
Avots: www.tvnet.lv
Pasaku dziedinošais spēks
Pasaku nozīme bērnu attīstībā
Bērnībā īsā laikā ir jārealizē vesela uzdevumu virkne, jāiziet cauri vairākiem attīstības procesiem – fiziskā un psiholoģiskā izaugšana un nobriešana, ieiešana sociumā, sociālo normu, pozīciju un lomu apgūšana, jāapgūst sociuma vērtību orientieri vienlaicīgi ar aktīvu pašapzināšanās attīstību, jāapgūst arī pašapliecināšanās iemaņas, sava individuālā dzīves ceļa atklāšanai. Kad bērns dzird vai lasa pasaku, viņš tūdaļ pat identificē sevi ar to, kas pasakā notiek, pasakas parāda iedvesmojošu un dzīvības spēka pilnu piemēru, ka var atrisināt pat visgrūtākās situācijās. Bērna Ego piesavināsies to un pamazām iegūtā jaunā vērtība, risinājums vai zināšanas taps par tādu kā iekšējās pasaules ķieģelīti, atradīs noturīgu vietu bērna psihē. Tādejādi bērns iegūst pozitīvas, noturīgas personības noturīgas īpašības, tādas kā:
augsta morālā stāja
taisnīgums
godīgums
godprātīgums
labestība attieksmē pret citiem cilvēkiem un sabiedrību, kas izpaužas spējā dzīvot un rīkoties saskaņā ar šiem principiem un normām.
Pasakās ir satikšanās ar visu, kas cilvēkam dzīvē kaut kad noteikti nāks pretī. Un, jo vairāk cilvēkam būs reaģēšanas un uzvedības variantu kādās dzīves situācijās, jo vairāk adaptēts viņš būs dzīvei un pasaulei. Cilvēkā formējas „dzīves situāciju kartotēka”. Pasakās ir informācija par to:
kā ir iekārtota pasaule, kādas ir tās likumsakarības;
kādas ir pasaules robežas, kādas un kur ir mūsu robežas, un kad tās drīkst vai nedrīkst pārkāpt;
kas notiek ar cilvēku dažādos viņa dzīves periodos;
kādus etapus pašrealizācijas ceļā ir jāiziet, lai pieaugtu par sievieti, kādus, lai pieaugtu par vīrieti;
kādas lamatas, kādas grūtības, kādi šķēršļi mūs dzīves ceļā kādās situācijās sagaida;
iepazīstina mūs ar vērtībām;
cēloņu un seku savstarpējām sakarībām
Pasaku vienkāršā, valoda un metaforā ietērptā patiesība rosina - gan bērna, gan pieaugušā personības pašattīstību. Svarīga lieta ir pieradums, kas mazajam cilvēkam dod drošības sajūtu, stiprina paļāvību. Tāpēc tik nozīmīgi ir vakara rituāli kad pieaugušais lasa vai stāsta pasaku. Bērnu vispārējai attīstībai viens no vissvarīgākajiem resursiem ir emocionāla drošība, paļāvība, uzticēšanās, paredzamība. Vakara pasaku lasīšana nodrošina šo paredzamību un drošības sajūtu bērna dzīvē, jo tādejādi tiek stimulēta gan fiziskā (fiziska drošība caur pieskārienu, klātbūtni), sociālā (dažādu sociālo situāciju atainojums, situāciju risinājumi), emocionālā (patīkama, mierīga atmosfēra, fantāzijas rosināšana), intelektuālā (zināšanas par pasauli, vērtību un likumsakarību izpratne) un garīgā (dzīves un notikumu filozofiskās jēgas izpratne, iepazīšanās ar vispārcilvēcīgām vērtībām) bērna attīstība.
Vecāki, atrodiet laiku palasīt bērniem pasakas!
Pasakām piemīt dziedinošas īpašības. Tā tiešām ir patiesība. To es novēroju savos bērnos un to es atceros arī nedaudz no bērnības! Ja tas ir tas, pēc kā esmu ilgojusies kā tagad atceros, tātad, tas ir kaut kas svarīgs un nozīmīgs.
Katrā pasakā vai stāstā ir ievītas emocijas, nu savādāk nevar būt, jo pasaka ir kāda cilvēka (autora) dvēseles valoda. Tā valoda ir ļoti dziļa un īpaša, tā ir garīgā valoda. Bērni ir ļoti atvērti, bērni neanalizē, bet ieklausās, uzklausa un dzird. Bērniem ir ļoti maiga un smalka emocionālā pasaule, ļoti atvērta dvēsele. Bērns attīstās un veidojās no tā, ko viņš ikdienā redz, dzird, uztver! Bērnam ir sava, ļoti bagāta un dziļa iekšējā pasaule!
Pasakas rosina bērnus domāt, iztēloties, tās veido pieredzi, trenē atmiņu un attīsta radošumu! Pasakas parāda bērniem ļoti daudz un dažādas emocijas, ļauj viņiem tās izdzīvot!
Un tas ir lielisks veids kā pabūt divatā ar bērnu pēc rosīgās ikdienas un būt tikai diviem ar nedalītu uzmanību!
Bloga ieraksta paraugs
Lai labotu ierakstu, spied Labot ierakstu ieraksta augšpusē. Lai pievienotu vai dzēstu ierakstus, izmanto pilno Bloga redaktoru, kuru vari aktivizēt no rīku joslas kreisajā pusē.