Brīvības elpa

19. novembris, 2014 pl. 22:59, 5 komentāri

Gaisma tumsā, cerība bezcerībā, mīlestība it visā! Brīvības avots kā bangojoša jūra plūst pār mani, brīvība, kas pulsē kā vēl nedzimuša mazuļa sirsniņa, tik dzīva un dzīvotgriboša! Tik stipra un balta, kā šķīstības simbols! Brīvību nes Mīlestība, tā neredz robežas, tā neredz bailes un rūgtumu. Tāpēc tā ir tik patiesa, tāpēc tā ir uzvara bezcerībā un gaisma tumsā. Brīvība mīlestībā, brīvība sevī, brīvība pasaulē. Tā plūst, tai nevajag balstu, tai nevajag ne melus, ne patiesību, tai vajag ticību, mīlestību! Mīlestība ir spārni, ticība vairogs!

Brīvībai pieder izvēle. Cik grūti to nosargāt, to noturēt, tā ir tik trausla, tik apdraudēta! Kā mākoņu mala, burvībā tīta, pasakās aprakstīta un fantāzijās lolota. Tā mūsu acis mūs māna, mēs redzam gaismu un tumsu, melnu un baltu, mēs neredzam sapņus un burvību. Mēs skaitam zeltu un bagtības, mēs nogalinam sevī visīstākos dārgumus. Mēs melos ceļam pilis, melos mazgājamies, jo esam pārdevuši brīvību. Dvēseles brīvību, gara brīvību, prāta un domāšanas brīvību. Tās ir ieslēgtas aiz tērauda durvīm un atslēga aizmesta melu jūrā! Tā mūsu pasaule, tik vienkāršā un necilā!
Mēs piedzimstam tik īsti, tik dzīvi, tik tīri un balti. Mūsu dvēselēs ir bagātības, kas ir vērtīgākas par visas pasaules mantu! Mēs ienirstam kārdinājumos, mēs aizveram acis un peldam ērtībās, mēs zaudējam sevi un pazūd brīvība! Ir viegli pazaudēt brīvību, bet atrast…, kā pērli sniegā! tāda ir brīvības cena. Bet pazaudētu to atrodot, tā kļūst vēl vērtīgāka, jo tā ir kā mūsu pazudusī dvēsele, kas atgriezusies savā templī! Tā kļūst dzīva, tā dzird un redz patiesību, tā mīl patiesību, tā aug brīvībā un iet pilnībā! Tā glabā un sargā savu templi kā vislielāko pasaules dārgumu, jo tajā ir patiesība, tātad svētība, tajā ir cerība, tātad augšāmcelšanās, tajā ir mīlestība, tātad uzvara!