Mans patriotisms
18. novembris, 2020 pl. 21:00,
Nav komentāru
Parasti esejas par Latviju svētkos nerakstu, bet šogad ir citādi, dažādi sabiedriskie notikumi lika man vairāk aizdomāties par tēmu - patriotisms un pilsoniskā aktivitāte.Atceros, pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad man bija 15, braucu ar tēti vilcienā, viņš lasīja avīzi, uz avīzes pirmā vāka bija toreizējais Ministru prezidents Andris Šķēle, un virsraksts: "Ņemam lāpstas un strādājam..", vai kaut kā tamlīdzīgi. Mans tētis, ļoti labticīgs cilvēks, ļoti strādīgs, ar dziļi ieaudzinātu darba tikumu - priecājās par šo tekstu, sakot: "Vot to es saprotu, tas ir kārtīgs saimnieks." Es tētim oponēju, teicu: "Nu tēt, neesi naivs, tas kurš nevar parādīt savus darbus, tas meklē skaistus vārdus." Un mums izcēlās interesanta diskusija par šo. Diemžēl, joprojām nekas nav mainījies, cilvēki tic saldām frāzēm, solījumiem un skaistiem uzvalciņiem. Liela daļa cilvēki joprojām gaida brīnumu, un tic citiem vairāk nekā sev.
Lielais vairums līdz galam neapzinās savu pilsoņa lomu, tiesības un pienākumus. Neapzinās savu nacionālo identitāti, daudzi pat nespēj ašķirt terminus: valsts un valdība. Lai gan vecākās paaudzes ir piedzīvojušas valsts atdzimšanu, un vislabāk apzinās kāda cena par to maksāta, savukārt arī mana paaudze piedzīvoja barikādes, "Baltijas ceļu" un iziešanu no PSRS, kas ļāva novērtēt to, ka mums beidzot ir sava valsts, par kuru ir atdotas neskaitāmas dzīvības.
Mums ir demokrātiska valsts iekārta, kas nozīmē, ka ikvienam ir tiesības piedalīties valsts pārvaldē. Un tas cik tie principi tiek ievēroti no valsts varas puses ir vairāk tieši pilsoniskās aktivitātes jautājums. Jā, es bieži sūkstos, ka demokrātija ir tikai formāla, un tās principi tiek pārkāpti, ka konservatīvās nvo tiek ignorētas, un ir šī ideoloģiskā cīņa, kas ļoti nogurdina, un ir diskriminācijas pret kristīgi un konservatīvi domājošajiem, un daudz citas lietas, bet, galvenā problēma, kāpēc tā notiek, ir sabiedrības pasivitāte, tas, ka neapzinamies - mūsu valsts pieder mums - tautai. Tas ir ierakstīts mūsu konstitūcijā - Satversmē, un tas skan šādi: 2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
Es nezinu kā rodas šī pilsoniskā apziņa, bet, ja pusaudžu gados vienīgā iespēja kā iestāties par savu valsti, būtu iet karā, es to darītu nešaubīdamies! Jūtos atbildīga par šo valsti, zemi, un sāp sirds, ja kāds to apsaukā, pieviļ, dara pāri. Cienīsim un mīlēsim mūsu valsti, būsim atbildīgi, drosmīgi un aktīvi iestāsimies par savu Latviju, jo tā mums ir vienīgā!
P.s.: Un šogad man ir īpaša svētku sajūta, jo redzu, ka cilvēki mostās un atkal spēj noticēt brīnumam!
Sirsnīgus svētkus, draugi!
Dievs svētī Latviju!
