Dziedinošais ķeizers

Kad mūsu trešajai meitiņai bija 2.5 gadiņi, un auglība vēl nebija atjaunojusies, baroju mazo ar krūti, Dievs ļoti spēcīgi runāja par ceturto. Tobrīd finansiālie apstākļi mums bija ļoti sarežģīti, vīram bija arī veselības problēmas, ceturtais bērniņš - likās, ka galīgi nav īstais brīdis, bet Dievs runāja spēcīgi. Un tiklīdz mēs atvērāmies bērniņam, atjaunojās auglība un bērniņš pie mums atnāca!

Aptuveni 8. grūtniecības nedēļā sēžot dīvānā blakus vīram, mazliet iemigu, un dzirdēju balsi - Tu gaidi dēlu Rafaelu. Tā bija dīvaina sajūta, neizsakāmas gaviles bija mūsos ar vīru, kad viņam to pastāstīju. Rafaels nozīmē - Dievs dziedina. Tas bija liels ticības pārbaudījums, ik pa laikam zagās šaubas - vai tas tiešām ir no Dieva, varbūt tās man kādas halucinācijas, vai kas tamlīdzīgs. Kad aptuveni septītajā grūtniecības mēnesī USG ieraudzījām puisīti, tā bija neaprakstāma sajūta, Dievs tiešām runāja. Un arī finansiālā situācija sakārtojās.

Es ļoti vēlējos dabiskas dzemdības. Pirmā dzemdību pieredze bija ļoti traumatiska, es toreiz pat nepieļāvu tādu domu, ka man nāksies taisīt ķeizaru, bet pēc 16 stundu ilgām, sāpīgām kontrakcijām, kad dzemdes kakliņš nevērās, sākās stimulēšana, augļūdens pārduršana, kas rezultējās ar ķeizargriezienu. Ar otro bērniņu mani nosūtīja uz plānoto ķeizaru, jo esot pārāk plāna rētas vieta. Kad bērniņš piedzima ķeizergrieziena operācijā, bija emocionāli sāpīgi uzzināt, ka viņa vēl nebija nobriedus, viņa bija tik maziņa, smalciņa, viņa vēl nebija gatava nākt. Un daktere, kas mani operēja bija nesaprašanā, kāpēc man vajadzēja plānoto ķeizeru, ja rēta ir tik laba. Es bija sagrauta, vīlusies, jo izrādījās, ka es mierīgi varēju mēģināt dzemdēt.

Kad pieteicās trešais bērniņš, man bija pilnīgi skaidrs, ka dzemdēšu dabiski, būšu uzmanīga ar ārsta slēdzieniem un ieteikumiem, mēģināšu dzemdēt pati. Ļoti tam gatavojos, gāju uz grūtniecības kursiem, vingrošanu, visu grūtniecības laiku lūdzu, lasīju grāmatas par dabiskām dzemdībām, liecības par dzemdībām pēc ķeizera. Tad pienāca laiks - 40 nedēļa, viss smuki, bērniņš ar galvu uz leju, bija kārtīgas treniņkontrakcijas, bet īstās kontrakcijas nebija, dzemdes kakliņš ciets. Mums atļāva gaidīt vēl trīs dienas, pēc tam sazvanījos ar Stradiņu slimnīcas dzmedību nodaļas galveno ārsti, viņa teica, ka var gaidīt vēl 7 dienas. Mums izdevās pierunāt Siguldas slimnīcas ārsti vēl pagaidīt. 10 dienas pagāja, bijām spiesti doties uz slimnīcu. Tajā naktī pirms došanās uz slimnīcu skaisti iesākās kontrakcijas, tās bija arī ritmiskas un regulāras vairākas stundas. Es tik ļoti izbaudīju kopā ar vīru un vecmāti to, ka bērninš ir ceļā,sagaidīju īstās kontrakcijas, kopā ar vīru tās izstaigājām pa naksnīgo Siguldu, tas bija tik īpaši. Likās, ka jūtu kā bērniņš gatavojas nākt, kā mēs sadarbojamies kontrakciju laikā. Uz rīta pusi kontrakcijas apstājās, dzemdes kakliņš joprojām bija ciets, atvērums nebija, devāmies uz slimnīcu. Viss noritēja labi, meitiņa piedzima vesela un atšķirībā no iepriekšējām reizēm, mums lieliski un ātri izdevās vienai otru emocionāli sajust un arī krūtsbarošana notika ļoti labi un veiksmīgi!

Ceturto grūtniecību ļoti izbaudīju, bet arī ļoti iespringu uz dabiskām dzemdībām. Ļoti gatavojos. Arī viss tas pats stāsts, kas ar trešo bērniņu, bet daudz intensīvāk lūdzu, gāju dvēseles dziedināšanu un meklēju vainas tam, kāpēc nevaru piedzemdēt dabiski. Un lūdzu un ticēju un noskaņojos uz dabiskām dzemdībām. Es jautāju Dievam, lai uzrāda man iemeslu, kāpēc nevaru dzmedēt dabiski, atbildē saņēmu mudinājumu slavēt. Un tā visu grūtniecības laiku Dievs vēlējās, lai slavēju. Es nesapratu īsti kāpēc. Es biju noskaņojusies uz pieaugšanu ticībā, un viskautko tādu, uz nopietnu darbu ar sevi, bet Dievs mani visu laiku mudināja neiespringt, būt mierā un vienkārši slavēt un baudīt. Neklausīju. 

Pienāca 40 nedēļa, atkal nekas nenotika. Šoreiz vispār nekas. Kontrakcijas bija ļoti knapas, retas un nekas neliecināja par dzemdību tuvošanos, izņemot tas, ka mazulītis bija ar galviņu uz leju. Man bija sarunātas divas vecmātes dzemdībām, un viņas abas mani saprata un ļoti atbalstīja. Arī ginekoloģe. Bet kad pienāca 40 nedēļas 3 diena, ginekoloģe teica, ka viņai kā profesionālei ir mani jāsūta uz operāciju, ka nevaru vairs ilgāk gaidīt, jo nekas arī neliecina par dzemdību tuvošanos, bet piebilda, ka tas ir viņas profesionālais ieteikums, bet lēmums ir mūsu ar vīru.

Viena no vecmātēm arī mudināja tomēr doties uz operāciju, jo nekas neliecināja par dzemdību tuvošanos, dzemdes kakliņš bija ciets. Otra vecmāte, kas bija ar mani līdzās arī trešā bērniņa gaidīšanā, pieņēma manu lēmumu, tomēr ieteica labāk klausīt ārsti. Bija ceturtdienas vakars, un mums ar vīru bija jāizlemj ko darīt, jo ārste un viena no vecmātēm uzstāja uz operāciju, otra vecmāte atbalstīja, bet arī ieteica operāciju, bet man bija svarīgi, lai būtu kāds pie kā varētu braukt klausīties tonīšus, apzinājos, ka kaut kāds risks ir, un pastiprināti jāseko līdzi mazuļa pašsajūtai. Es negribēju, ka ar vīru paliekam vieni bez atbalsta. Vīrs jau sāka vairāk sliekties uz operāciju, centās maigi mani pierunāt, bet neuzstāja. Nolēmām gaidīt līdz pirmdienai, tomēr sestdienas rītā saņēmu sms no otras vecmātes, ka man labāk doties šodien uz operāciju. Tad pēc brītiņa saņēmu ziņu no kādas māsas Kristū, tā bija pārsūtīta sms, kas bija sūtīta kādā lūgšanu ķēdē no kāda mācītāja, kuram bija paredzēta operācija, un tajā bija teikts, ka Dievs ir klātesošs arī operācijā, un ka iet uz operāciju nenozīmē to, ka neuzticamies Dievam, Dievs darbojas arī caur ārstiem.

Protams, ka tajā brīdī kaut kas manī ieskanējās, sapratu, ka Dievs runā uz mani, bet vīram tas bija skaidrs un nepārprotams signāls, ka jābrauc. Man bija jāpieņem kā ir, lai gan bija ļoti smagi, viss acumirklī sabruka, visi mani izsapņotie sapņi par dabiskām dzemdībām, par to kā piedzīvosim to visi kopā, par to kā viņš nāks Pasaulē tā, kā Dievs to ir iekārtojis, to, kā mēs kopīgi piedzīvosim to burvīgo piedzimšanas mirkli. Es sajutos kā nekam nederīga sieviete, kā pilnīga zaudētāja, es sapratu, ka nekad mūžā vairs nepiedzīvošu īstas dzemdības. Man nebija spēka braukt uz slimnīcu, es protams nepretojos un sapratu, ka jābrauc, bet jutos nožēlojami. Un otrs mans šoks bija, kad uzzināju, ka nevarēšu dzemdēt ne Siguldā, ne Ogrē, bet jābrauc uz Rīgu, uz Stradiņiem. Man bija tik ļoti bail.

Vīram bija jāpaspēj aizvest meitas uz viņām svarīgu koncertu un pēc tam viņas jāaizbed pie omes un paveicās, ka turpat netālu bija atbraukusi vecmāte un viņa piedāvājās mani aizvest uz slimnīcu. Slimnīcā mūs sagaidīja ļoti laipns personāls, apskatē neviens man nepārmeta, bet visi bija ļoti atbalstoši un teica, ja vismaz kāds process būtu sācies, tad jau skatītos un vēl dienu pagaidītu ārstu uzraudzībā. Bet tā kā nekas nebija sācies, man ieteica operāciju. Es lūdzu pagaidīt, kad atbrauks vīrs, nolikām laiku uz plkst 18:00. Mani ieveda palātā, kurā bija grūtniece, kurai bija jau liels dzemdes atvērums un bija jādodas uz dzemdību zāli, viņai otrs bērniņš, dabiskas dzemdības, gaidīja vīru, stāstīja cik laimīga un priecīga. Viņa aizgāja un es paliku viena, man bija pusstunda līdz operācijai, man bija jāuzvelk tas briesmīgais halāts, jutos kā gatavojoties uz nokaušanu. Jutos nožēlojami. Bet paldies Dievam, ka man bija šis laiks vienai, ka nebija ne vīrs, neviens, Dievs tā bija sakartojis, un arī to, ka satiku to sievieti, kuras teiktais mani vēl vairāk izporvocēja un es varēju izraudāt un izkliegt visu savu sāpi, biju viena palātā. Man tas bija tik vajadzīgi. Es izraudāju un izkliedzu, un palaidu to visu, un īsi pirms došanās uz operāciju, biju pilnīgi tukša, manī nebija nekas, ne protests, ne bailes, ne skumjas, es visu biju palaidusi vaļā. Man jau personāls nāca pakaļ, bet vīrs vēl nebija ieradies, māsiņas tik nojokoja, tētis kavē dēliņa nākšanu pasaulē. Bet personāls bija laipns un pacietīgi gaidīja. Vīrs ieradās nedaudz pēc 18:00 un visi gājām uz operāciju. Manī vairs nebija nekas, biju visu atlaidusi. Personāls un vīrs kaut ko jokoja, es smaidīju, neko nedzirdēju un nesapratu, bet jutu ļoti pozitīvu gaisotni. Iegājām zālē, tur skanēja 80gadu popmūzika, visi bija priecīgi, kā pirms ballītes, arī manī kaut kāds prieciņs sāka iezagties. Bija visādi pozitīvi joki, ļoti neparasti labas sajūtas mani sāka pārņemt, tāda kā svētku noskaņa. Un liels bija pārsteigums, ka personāls teica, ka vīrs var palikt pie manis, un vīrs piekrita. Mani sašpricēja, bet tas bija tik mīļi, viena māsiņa mani maigi paijāja, runājās, jokojās, otra tikmēr sašpricēja un salika katedras.

Operācija sākās, māsiņa bija man vienā pusē, glaudīja un maigi kaut ko stāstīja, vīrs otrā pusē mani glaudīja un mierināja ar savu klātbūtni. Zinu, ka viņam tas galīgi nebija viegli. Kad operācija bija sākusies, man sāka sāpēt, cietos, bet sāpes pastirpinājās, teicu, ka ļoti sāp, man sāka laist iekšā pilno anestēziju. Es pamazām sāku atslēgties, tad pēkšņi es sadzirdēju bērniņa balsi, un visa zāļu iedarbība pazuda, es atžirgu, kļuvu pilnīgi skaidra. Mazulīti uzlika man uz krūtīm, pēc tam iedeva vīram, un tad visi kopā devāmies uz istabiņu. Ejot ārā no operāciju zāles, operējošā daktere teica: gaidīsim jūs uz piekto. Vīrs pēc tam stāstīja, ka tas bija tik īpaši, tas mātes spēks manī, kad acis jau kļuva stiklainas un pēkņi, sadzirdot mazuļa balsi, pilnībā atžirgu. Arī viņam tas viss piedzīvotais bija dziedinoši.

Pēc operācijas es vairs tā arī neaizmigu līdz plkst 5 rītā. Tas bija tik jauki un mīļi, ka mūs nāca apciemot personāls, apjautāties kā jūtamies, un katrs pateica kādu mīļu komplimentu, kā mēs kā balodīši, tik jauki un mīlīgi. Es biju neizsakāmi laimīga un jutos tik labi, vislabāk no visām dzemdību reizēm, bija mierīga, laimīga un jutos ļoti mīlēta. Mazulītis mierīgi čučēja, ik pa laikam uzēda un atkal čucēja. Pie mums atnāca arī operējošā daktere un teica mums: man vajadzēja jums pēc ceturtā ķeizera piedāvāt nosiet olvadus, bet es jums negribu to piedāvāt, es jūs priecāšos redzēt uz piekto ķeizeru. Tas bija tik aizkustinoši. Dievs caur viņu runāja uz manu mātišķumu, ka es neesmu nekam nederīga, pat ja viņš nerunātu tā, viņš citā veidā man apliecinātu, ka ar manīm viss kārtībā. Viņš radīja apstākļus, lai es izraudātos, lai es paliktu viena ar sevi un Viņu, Viņš ļoti gribēja darīt savu darbu pie manis, lai es saņemtu dziedināšanu, un Viņam tas izdevās. Es piedzīvoju brīnišķīgas dzemdības, tik pat skaistas kā biju iztēlojusies, varbūt nedaudz savādākas. Bet skaistas un īpašas. Man bija sajūta, ka operāciju zālē bija eņģeli, bija Debesu gaisma un spožums, bija svētki Debesīs un virs zemes. Tā es jutos, īpaša svētlaime.

Kad atbraucām mājās, Dievs turpināja savu darbu, jo viss vēl nebija izdziedināts. Mana rēta. Man veidojās sabiezējumi nedaudz, kas it kā normāli, bet mani tas satrauca. Rakstīju dakerei, viņa teica, lai nobildēju. Pirmo reizi pēc četriem ķeizeriem man nācās paskatīties uz savu rētu. Visus šos gadus es no tā izvairījos, es neskatījos, nepieskāros, man riebās. Tagad man bija jāpaskatās savam riebumam acīs. Un tas prasīja no manīm daudz. Dievs mani veda tam cauri, es izraudāju, izsāpēju, arī ar vīru izrunāju, jo viņš redzēja, kas ar manīm notiek. Es zināju, ka viņam galīgi neuztraic mana rēta, viņš nekad tai nav pievērsis uzmanību, bet man bija tik svarīgi, ka viņš to apliecina.Viņš teica, ka to rētu vispār redzēt nevar, un ka viņš nekad pat domājis par to nav. Viņam svarīga esmu es, un rēta, tā ir piemiņa no dzemdībām. Tā Dievs mani izveda cauri šai sāpei, es spēju ielūkoties tai acīs, izrunāt, izraudāt un palaist. Un būt brīvai!

Ja man kāds toreiz būtu teicis, ka piedzīvošu dziedinošu ķeizeru, es drošvien apvainotos, jo par ķeizeru vispār neko negribēju dzirdēt, bet Dievam nav robežu, Viņš visu var vērst par labu!

Nav komentāru

Komentēt