Mīlestība un zīmogs
22. novembris, 2014 pl. 18:27,
Nav komentāru
Vai tikai man tā liekas, vai tā tiešām ir, ka pēdējā laikā daudz šī tēma tiek ķidāta. Es arī gribu paķidāt un padalīties ar savu pieredzi. Mēs ar vīru aprecējāmies pēc astoņu gadu kopdzīves-šogad. Jā, mums ir ārlaulībā dzimušas meitiņas, tas ir pats burvīgākais un jaukākais kas ar mums ir noticis mūsu kopdzīves laikā! Par to, ka vēlamies precēties zinājam abi jau dienā, kad iepazināmies. Bet tomēr, dažādi ceļi mūs veda pa dažādiem līkločiem līdz nonācām līdz altārim! Aprecēties-visus šos astoņus gadus bija mūsu abu kopīgs sapnītis, ko nekādi neizdevās sasniegt, lai gan abi no sirds to vēlējāmies. Izklausās drošvien ļoti stulbi un banāli, bet tā tas bija. Atlikām kāzas no gada uz gadu, jo visu laiku kaut kas atgadījās! Varbūt vienkārši iekšēji, garīgi tam nebijām vēl gatavi.
Mūsu izpratnē laulāties, tas ir ļoti nopietns un svarīgs lēmums. Man bija sapnis - kā jau tipiski - baltā kleitā, krāšņas kāzas, kas paliks atmiņā uz visu dzīvi! Tam bija vajadzīgas samērā lielas priekš mums finanses, bet sarakstīties un aprecēties aprecēšanās pēc negribējām. Mūsu attieksme pret laulāšanos ir tāda, ka tas ir jādara aiz īstas un patiesas mīlestības un nekad tam neesam piešķīrušu citu nozīmi! Tāpēc mums bija svarīgi būt tam gataviem no visas sirds ar visu savu būtību. Kad pieteicās pirmā meitiņa, par to protams sākām domāt jau nopietnāk, bet iekšēji to nevēlējos tieši tobrīd. Jo starp mums ir ļoti brīnumaina, tīras, skaista un patiesa mīlestība, bet precēties esot stāvoklī, manā uztvērē būtu aprecēties aiz pienākuma. Un tā jau vispār arī ir, juridiski sakārtotas attiecības protams ir svarīgi! Bet, pāri visam juridiskajam un materiālajam stāv mīlestība, laime, garīgums un patiesība!
Šie astoņi gadi, tagad atskatoties atpakaļ izskatās kā tāds garīgās attīrīšanās, attīstīšanās un personības nobrieduma posms. Mēs gājām ļoti smagu ceļu, kaut arī plecu pie pleca, bet smagi. Ļoti daudz pārbaudījumi, pārdzīvojumi, pieredzes un mācības! Bet, tieši pateicoties tam, esam kļuvuši garā stiprāki, stabilāki, esam atraduši sevi, savu būtību, esam nobrieduši un patiesi zinam, kas esam, ko vēlamies un kādu ceļu turpmāk iet! Kļūdas māca un kļūdīties tiešām ir cilvēcīgi un vajadzīgi, pie nosacījuma, ja cilvēks mācās, analizē un domā! Mēs to darīījām, un darījām kopā! Mēģinājām saprast šo pasauli, mūsu lomu tajā, izprast sevi un vienam otru! Mācījāmies būt viens vesels un ģimene! Tagad skatoties no malas tas izskatās pēc visīstākās dzīves skolas ar daudz dažādiem kursiem, mācībām! Izdzīvošana, savstarpējā sapratne, uzticēšanās, nesavtība, mijiedarbība, harmoniskas un draudzīgas attiecības vienam pret otru, cieņa, spēja ieklausīties un saprast otru! Tas viss bija tas, kas mums bija jāiemācās!
Un tiešām, viss sakārtojās ļoti interesanti, bet galu galā viss sakārtojās apbrīnojami skaisti un patiešām brīnumaini tad, kad beidzot salaulājāmies. Un tas bija fantastiski. Tas bija kā aizvērt kādas vecas durvis un ieiet pavisam citā, jaunā, gaišā, sakārtota, cerību un iespēju pilnā telpā! Tas ir kā jauna pasaule, kur mēs ģimene esam viens veselums! Tas patiešām daudz ko maina! Saku to no visas sirds. Tā ir tāda pilnības sajūta.
Tā diena bija fantastiska, vēl vairāk tāpēc, ka šajā-mums tik nozīmīgajā dienā bijām kopā ar savām meitinām! Mēs šo dienu baudījām kopā visa ģimene. Pēc kāzām tiešām ir sācies kāds jauns posms, patiešām! Pēc kāzām beidzot spēju no visas sirds un mirdzošām acīm pateikt, Esmu Laimīga!