Dziedinošais ķeizers
Kad mūsu trešajai meitiņai bija 2.5 gadiņi,
un auglība vēl nebija atjaunojusies, baroju mazo ar krūti, Dievs
ļoti spēcīgi runāja par ceturto. Tobrīd finansiālie apstākļi mums
bija ļoti sarežģīti, vīram bija arī veselības problēmas, ceturtais
bērniņš - likās, ka galīgi nav īstais brīdis, bet Dievs runāja
spēcīgi. Un tiklīdz mēs atvērāmies bērniņam, atjaunojās auglība un
bērniņš pie mums atnāca!
Mans patriotisms
Parasti esejas par
Latviju svētkos nerakstu, bet šogad ir citādi, dažādi sabiedriskie
notikumi lika man vairāk aizdomāties par tēmu - patriotisms un
pilsoniskā aktivitāte.Atceros, pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad man bija 15, braucu ar tēti vilcienā, viņš lasīja avīzi, uz avīzes pirmā vāka bija toreizējais Ministru prezidents Andris Šķēle, un virsraksts: "Ņemam lāpstas un strādājam..", vai kaut kā tamlīdzīgi. Mans tētis, ļoti labticīgs cilvēks, ļoti strādīgs, ar dziļi ieaudzinātu darba tikumu - priecājās par šo tekstu, sakot: "Vot to es saprotu, tas ir kārtīgs saimnieks." Es tētim oponēju, teicu: "Nu tēt, neesi naivs, tas kurš nevar parādīt savus darbus, tas meklē skaistus vārdus." Un mums izcēlās interesanta diskusija par šo. Diemžēl, joprojām nekas nav mainījies, cilvēki tic saldām frāzēm, solījumiem un skaistiem uzvalciņiem. Liela daļa cilvēki joprojām gaida brīnumu, un tic citiem vairāk nekā sev.
Vai iecietība pret neiecietību ir demokrātiskas sabiedrības norma
Pēdējā laikā pārsteidzoši bieži un daudz tiek runāts par tādiem terminiem kā tikumība, tolerance un homofobija.
Sākšu no sākuma. Kāpēc tā nu ir gadījies, ka tik aktīvi tiek aizsargāta tikumība un kāpēc Latvijas sabiedrība tiek apsaukta par homofobu un netolerantu.
Ko sēsi, to pļausi..
Dažas dienas atpakaļ informācijas platformu pāršalca ziņas ar mulsinošiem saukļiem un nosaukumiem - "Dzemdes saimnieki", "Valstij pieder dzemdes", "Deputāti grib ierobežot sieviešu tiesības veikt abortu", kā arī LTV sižets ar šādu pašu vēstījumu. Gribu nomierināt tos, kas ir satraukti. ¨Valsts NAV piesavinājusies sieviešu dzemdes un netaisās to darīt, aborti netiek ne aizliegti, ne arī ierobežotas sieviešu tiesības. Šī ir tāda ļoti dīvaina (vai mērķtiecīga) histērija, kas ir sacelta par to, ka ir ierosināti likumprojekta grozījumi reproduktīvās veselības likumā, kas skan šādi (lūdzu nepārklausīties):
Lai Laimīgs 2015!
Mūsu Ziemassvētku brīnums
Pirms un pēc laulībām
Pirmkārt, laulības nav tikai zīmogs. Protams, zīmogs nav mazsvarīgs, tā ir arī sava veida juridiskā drošība un aizsardzība, kas it sevišķi ir ļoti svarīgi, ja ģimenē ir vai plānojas būt bērni. Juridiski sakārtotas attiecības ir stabilākas arī tad, ja pāri plāno iegādāties mājokli, kopēju mantu, sadzīvi. Laulība ir stabils pamats un drošība mīlestībai, ģimenei, tas ir kā noslēgts loks, stiprs un aizsargāts! Ne pa velti laulības simbols ir gredzens, ko mīļotie viens otram svinīgajā laulību ceremonijā uzvelk pirkstā.
Mums laulība nozīmēja solījumu Dieva priekšā - līdz nāve mūs šķirs. Laulība mums nozīmēja kļūt par vienu miesu un nest atbildību par mūsu attiecībām!
Mīlestība un zīmogs
Mēs ar vīru aprecējāmies pēc astoņu gadu kopdzīves-šogad. Jā, mums ir ārlaulībā dzimušas meitiņas, tas ir pats burvīgākais un jaukākais kas ar mums ir noticis mūsu kopdzīves laikā! Par to, ka vēlamies precēties zinājam abi jau dienā, kad iepazināmies. Bet tomēr, dažādi ceļi mūs veda pa dažādiem līkločiem līdz nonācām līdz altārim! Aprecēties-visus šos astoņus gadus bija mūsu abu kopīgs sapnītis, ko nekādi neizdevās sasniegt, lai gan abi no sirds to vēlējāmies. Izklausās drošvien ļoti stulbi un banāli, bet tā tas bija. Atlikām kāzas no gada uz gadu, jo visu laiku kaut kas atgadījās! Varbūt vienkārši iekšēji, garīgi tam nebijām vēl gatavi.
Tik nepielūdzams-laiks!
Pār klinša malu veļas sniega bumba. Tik balta un spoža, kā dimants, tik stipra un neievainojama kā tērauda zaldātiņš, tik noslēpumaina kā atbalss! Tā veļas šķiet tik lēni, ka cilvēka prāts spēj izdomāt simtsmiljons domas. Kāds spēks to virza, kāds klusums to pilda. Tā veļas kā palēninātā filmā, šķiet tas laika sprīdis tik liels, jo cilvēka prāts pulsē, domas raisās, notiek ļoti daudz kas, sniega bumba veļas. Tā sasniedz zemi un turpina ripot. Cilvēka prāts turpina pulsēt un redzēt. Materiālajā pasaulē tās ir dažas sekundes, bet garīgajā nav tāda jēdziena laiks!
Laiks mūs ierobežo, pulkstenis mūs regulē. Tas apstādina izaugsmi, attīstību, tas visu palēlina. Mēs skrienam, skrienam, skrienam. Uzaust saule, sākam skriet, noriet saule, beidzam skriet. Kāds ir rezultāts? Rezultāts nav, jo skriešana uz priekšu un atpakaļ no punkta A uz punktu B atņem mūsu garam daudz iespējas, jo laiks ierobežo!Cilvēks ir pazaudējis saikni ar dvēseli, tāpēc ikdienā viss pazūd, šķiet pazūd dienas, nedēļas un mēneši! Jo mēs tikai skrienam, mums ir kāds mērķis, ko ķeram. Mums nav laika apstāties, lai ieklausītos sevī, mēs skrienam, kaut ko ķeram. Bet mēs varam noķert tikai beigas. Jo tikai garā slēpjas bezgalība! Un tikai mūsu katra dzēselē ir šī atslēdziņa atrodama, lai atslēgtu bezgalību un apturētu laiku, tik nepielūdzamo!
Brīvības elpa
Gaisma tumsā, cerība bezcerībā, mīlestība it visā! Brīvības avots kā bangojoša jūra plūst pār mani, brīvība, kas pulsē kā vēl nedzimuša mazuļa sirsniņa, tik dzīva un dzīvotgriboša! Tik stipra un balta, kā šķīstības simbols! Brīvību nes Mīlestība, tā neredz robežas, tā neredz bailes un rūgtumu. Tāpēc tā ir tik patiesa, tāpēc tā ir uzvara bezcerībā un gaisma tumsā. Brīvība mīlestībā, brīvība sevī, brīvība pasaulē. Tā plūst, tai nevajag balstu, tai nevajag ne melus, ne patiesību, tai vajag ticību, mīlestību! Mīlestība ir spārni, ticība vairogs!
Brīvībai pieder izvēle. Cik grūti to nosargāt, to noturēt, tā ir tik trausla, tik apdraudēta! Kā mākoņu mala, burvībā tīta, pasakās aprakstīta un fantāzijās lolota. Tā mūsu acis mūs māna, mēs redzam gaismu un tumsu, melnu un baltu, mēs neredzam sapņus un burvību. Mēs skaitam zeltu un bagtības, mēs nogalinam sevī visīstākos dārgumus. Mēs melos ceļam pilis, melos mazgājamies, jo esam pārdevuši brīvību. Dvēseles brīvību, gara brīvību, prāta un domāšanas brīvību. Tās ir ieslēgtas aiz tērauda durvīm un atslēga aizmesta melu jūrā! Tā mūsu pasaule, tik vienkāršā un necilā!Mēs piedzimstam tik īsti, tik dzīvi, tik tīri un balti. Mūsu dvēselēs ir bagātības, kas ir vērtīgākas par visas pasaules mantu! Mēs ienirstam kārdinājumos, mēs aizveram acis un peldam ērtībās, mēs zaudējam sevi un pazūd brīvība! Ir viegli pazaudēt brīvību, bet atrast…, kā pērli sniegā! tāda ir brīvības cena. Bet pazaudētu to atrodot, tā kļūst vēl vērtīgāka, jo tā ir kā mūsu pazudusī dvēsele, kas atgriezusies savā templī! Tā kļūst dzīva, tā dzird un redz patiesību, tā mīl patiesību, tā aug brīvībā un iet pilnībā! Tā glabā un sargā savu templi kā vislielāko pasaules dārgumu, jo tajā ir patiesība, tātad svētība, tajā ir cerība, tātad augšāmcelšanās, tajā ir mīlestība, tātad uzvara!
Vai dzīvojam citādā Pasaulē?
Nav mācību grāmatas kā audzināt bērnu, nav kursi kā audzināt bērnu.
Katram vecākam ir svarīgs uzdevums, pirmkārt izpratne un vēlēšanās, lai bērns izaugtu laimīgs un pilnvērtīgs. Tam ir nepieciešams izprast un iepazīt bērnu, lai sniegtu viņam visu nepieciešamo pilnvērtīgai attīstībai. Ja personību ieliek rāmjos, tā neattīstās, tā salūzt, te seko depresijas, alkohols, narkotikas, vai pilnīga noslēgšanās sevī. Bērna audzināšana ir ļoti nopietna un smalka lieta. Mēs nevaram bērnu "iebāzt" bērnu dārzā un gaidīt, ka no turienes iznāks labs cilvēks. Par bērnu atbildīga ir tikai un vienīgi ģimene. Un bērniem nepietiek vien ar drošu vidi, kvalitatīvu uzturu, svarīga ir arī emocionālā un garīgā augšana "pabarošana" un attīstība. Tas ir cilvēka kā personības dzīves pamats.